03.05.2025
Turpinām atskatu EuroBasket vēsturē, gaidot 42. turnīru – 27. augustā Rīgā startējošo EuroBasket2025!
Lai atvieglotu darbu rīkotājiem un stabilizētu sacensību izspēles sistēmu, FIBA nolēma ierobežot dalībnieku skaitu ar 16 vienībām. Pirms 1963. gada čempionāta pirmo reizi tika sarīkots kvalifikācijas turnīrs, bet finālturnīrs pirmo reizi notika rudenī (oktobra sākumā).
Vroclava’63: Jāņa Krūmiņa atvadu sveiciens
LATVIEŠU TRIO JAUNAIS VARIANTS. PSRS izlases sastāvā atkal bija trīs Latvijas basketbolisti, tai skaitā divi debitanti. Trešo reizi Eiropas čempionātā spēlēja Jānis Krūmiņš (7 spēlēs 83 punkti, vidēji 11,9 – otrais rezultāts komandā), kuram kompāniju veidoja 25 gadus vecais ASK snaiperis Juris Kalniņš (9/90; vidēji 10 – trešais rezultāts komandā) un 23 gadus vecais VEF uzbrucējs Oļģerts Jurgensons (8/27). Zināma saikne ar Latviju bija arī igauņu puscentram Jākam Lipso, kurš 1961. un 1962.gada sezonās bija spēlējis Rīgas ASK, bet turpmāk „dienēja” Maskavas CSKA (8 spēlēs 49 punkti). Divpadsmitniekā bija arī igaunis Tēnu Lepmets (7/38).
GOMEĻSKA PIRMAIS ZELTS. 1963. gada sākumā PSRS izlases vecākā trenera amatā tika iecelts 34 gadus vecais Rīgas ASK komandas vadītājs Aleksandrs Gomeļskis, kurš maijā notikušajā pasaules čempionātā ar komandu izcīnīja “tikai” bronzas medaļas. Eiropas čempionāts bija viņa iespēja reabilitēties.
NEGAIDĪTAIS FINĀLS. PSRS izlase uzvarēja visās deviņās spēlēs, vissīvāko pretestību pārvarot grupas turnīra spēlē ar Poliju (64:54; Kalniņš guva 20 punktus). Par nopietnāko konkurenti tika uzskatīta Dienvidslāvijas izlase, kam maijā tika zaudēts pasaules čempionātā. Radivoje Korāčs kļuva par EuroBasket1963 rezultatīvāko spēlētāju (vidēji spēlē 26,4 punkti), taču pasaules vicečempioni paklupa pusfināla mačā ar mājiniekiem poļiem (72:83), kurus PSRS izlase finālā uzvarēja bez īpašām problēmām (61:45; Krūmiņam 17 punktu, Kalniņam 4). Bronza – Dienvidslāvijai.
***
1961. gada pavasarī EuroBasket pirmo reizi uzņēma Belgrada. Spēles notika vieglatlētikas manēžā, kuras tribīnēs bija vietas 12 000 skatītāju.
Belgrada’61: vēl viena basketbola lielvara
LIELĀKAIS DALĪBNIEKU SKAITS. Piedalījās 19 valstu komandas, mudinot FIBA turpmāk domāt par kvalifikācijas turnīru rīkošanu. Pirmo reizi Eiropas čempionātā startēja Zviedrijas izlase, kuras sastāvā bija arī Latvijā dzimušais Gunārs Kraulis (5 spēles, 7 punkti).
KĀRTĒJAIS ZELTS LIELAJAM TRIJNIEKAM. Trīspakāpju turnīrā pārliecinoši labākā bija Padomju Savienības izlase, kas uzvarēja visās deviņās spēlēs. Par trīskārtējiem Eiropas čempioniem kļuva Maigonis Valdmanis (8 spēlēs 43 punkti) un Valdis Muižnieks (8/53), otrais Eiropas zelts Jānim Krūmiņam (6/47; tai skaitā 18 punkti izšķirošajā spēlē ar Dienvidslāvijas komandu – 60:53; attēlā #9). Viņi bija vienīgie baltieši komandā. Savukārt Rīgas ASK vadītājs Aleksandrs Gomeļskis bija zaudējis izlases otrā trenera vietu, jo nespēja sastrādāties ar vecāko treneri Surenu Spandarjanu.
PIESAKĀS DIENVIDSLĀVIJA. Mājinieki pirms turnīra netika pieskaitīti favorītiem, taču jaunais 196 cm garais uzbrucējs Radivoje Korāčs kļuva par visa turnīra spožāko zvaigzni un rezultatīvāko spēlētāju, vidēji mačā gūdams 24 punktus, un viņa precīzie āķa metieni iedvesmoja arī partnerus. Turnīra laikā Dienvidslāvijas izlase zaudēja tikai PSRS komandai (pusfināla grupā ar 58:75, finālā ar 53:60), pelnīti izcīnot sudraba medaļas un uz palikšanu ielaužoties Eiropas elitē. Bronzas spēlē Bulgārija – Francija 55:46.
**
1959. gada maijā Eiropas čempionāts pēdējo reizi notika zem klajas debess (dažas spēles vai to daļas lietus dēļ gan tika pārceltas uz iekštelpām). 17 komandas pirmo reizi uzņēma Stambula – viena no tikai četrām pilsētām, kur EuroBasket noticis trīs reizes (vēl arī Belgradā, Prāgā un Berlīnē; turklāt tikai Stambulā un Belgradā trīs reizes dalītas medaļas)
EuroBasket’59: latviešu trio zvaigžņu brīži
TRIO PLUS VIENS. 1958. gadā PSRS izlase uzvarēja tolaik prestižajā Mairano turnīrā un uzvarētāju sastāvā bija uzreiz pieci Rīgas ASK basketbolisti – debitēja uzbrucējs Alvils Gulbis (tenisista Ernesta vectēvs) un spēka uzbrucējs Gundars Muižnieks. Tomēr uz Eiropas čempionātu sastāvā tika iekļauts tikai “lielais trijnieks”, un divpadsmitniekā šoreiz nebija ne lietuviešu, ne igauņu. Toties pie lielvalsts izlases stūres līdzās galvenajam trenerim Surenam Spandarjanam pirmo reizi stājās 30 gadus vecais Rīgas ASK treneris Aleksandrs Gomeļskis.
IZŠĶIROŠS IEGULDĪJUMS. Tieši EuroBasket1959 Rīgas ASK līderi aizvadīja savas labākās spēles PSRS izlases sastāvā. Centra spēlētājs Jānis Krūmiņš bija rezultatīvākais PSRS izlasē (vidēji spēlē 13,9 punkti), tai skaitā guva 28 punktus vissīvākajā mačā ar Bulgārijas izlasi (66:60) un sameta 32 punktus Francijas izlases grozā (88:72), kas izšķīra zelta medaļu likteni. Pamatsastāva saspēles vadītājs Maigonis Valdmanis bija komandas kapteinis (9 spēlēs 75 punkti). Uzbrucējs Valdis Muižnieks (8 spēlēs 62 punkti; attēlā #3) labāko sniegumu demonstrēja tieši mačos ar tuvākajiem konkurentiem Franciju, Čehoslovākiju un Bulgāriju.
KONKURENTI ATPALIEK. PSRS izlase uzvarēja visās deviņās spēlēs, iegūstot 1. vietu gan grupas turnīrā, gan pusfināla, gan fināla grupā. Tuvākie konkurenti piedzīvoja vismaz divus zaudējumus. Sudrabs – Čehoslovākijas basketbolistiem, bronza – Francijai.
**
Piecdesmito gadu vidū noteikumu korekcija izraisīja īstu apvērsumu basketbolā – komandas viena uzbrukuma laiku limitēja ar 30 sekundēm. Spēle kļuva ātrāka, dinamiskāka, rezultatīvāka, skatāmāka. Savukārt Padomju Savienības basketbolā “apvērsumu” bija veikusi Rīgas ASK komanda un Latvijas izlase. No 1955. līdz 1965. gadam latviešu zvaigznes ieņēma stabilas pozīcijas arī lielvalsts izlasē, sešiem spēlētājiem kopā iekrājot 12 Eiropas čempionu titulus.
Sofija’57: zelts lāpu gaismā
LATVIEŠU DUETS. Rīgas ASK lielais trijnieks – saspēles vadītājs Maigonis Valdmanis, vieglais uzbrucējs Valdis Muižnieks un centrs Jānis Krūmiņš – 1956. gadā no Melburnas atgriezās ar olimpiskajā turnīrā izcīnītajām sudraba medaļām un trijotnes gatavojās arī Eiropas čempionātam. Īsi pirms turnīra trio pārvērtās duetā – Krūmiņam bija spiests palikt mājās un ārstēt treniņos samocīto muguru. Divpadsmitniekā bija arī pieredzējušie lietuvieši Aļģirds Lauritens un Stasis Stonkus, kā arī igaunis Marts Laga.
SKATĪTĀJU SKAITA REKORDS. Bulgārijā basketbols piecdesmito gadu beigās piedzīvoja savus labākos laikus. Tas izpaudās gan laukumā, kur mājinieku izlase bija viena no favorītēm, gan tribīnēs. Izšķirošo maču laikā Sofijas „Levski Spartak” futbola stadionā bija pulcējušies 48 000 skatītāju. Absolūts Eiropas čempionātu rekords! Dienvidnieciski siltajos vakaros tribīnes izgaismoja temperamentīgo skatītāju dedzinātās avīžu lāpas.
AUSTRUMEIROPAS TRIUMFS. Piedalījās 16 valstu komandas, kas vispirms izspēlēja četrus grupu turnīrus, bet tad labāko astoņnieks apļa turnīrā noskaidroja čempionus. Noslēguma tabula padomju ideologiem deva iespēju runāt par “sociālistiskās nometnes” pārākumu, jo labākie rietumnieki – Francijas izlase – ieņēma tikai 8. vietu. Patiesībā izskaidrojums bija vienkāršs: totalitārās valstis krietnu daļu resursu novirzīja „skatloga” spodrināšanai (skatieties, ko spējam!), kamēr Rietumi grūtajā pēckara laikā vispirms deva iespēju atkopties tautsaimniecībai un cilvēku personīgajai labklājībai, sporta attīstīšanu atliekot uz vēlāku laiku. Laiks daiļrunīgi parādīja, kura pieeja ilgtermiņā bijusi efektīvāka.
NEPLĀNOTĀ FINĀLSPĒLE. Labāko 8 komandu turnīrā PSRS izlasei visgrūtāk nāca panākums pret Čehoslovākijas komandu (62:60), Bulgārijas komanda gandrīz paklupa pret Franciju (68:65). Tomēr kalendāra sastādītāji nebija kļūdījušies – turnīra pēdējā kārtā 30. jūnija vakarā Sofijas stadionā notika īsta finālspēle.
MŪSĒJO PIENESMUMS. Maigonis Valdmanis, kā sbornajas galvenais saspēles vadītājs izcēlās ne tik daudz ar gūtajiem punktiem (10 spēlēs kopā 73), cik prasmīgu komandas spēles diriģēšanu. To Maigais darīja arī finālspēlē, būdams laukumā gandrīz visas 40 minūtes (8 punkti). Valdis Muižnieks parasti devās laukumā uz maiņu (8 spēlēs 50 punkti). Arī finālspēlē, kuras otrā puslaika vidū nomainīja rezultatīvāko PSRS izlases spēlētāju čempionātā lietuvieti Stasi Stonku. Maiņa izrādījās veiksmīga – Muižnieka caurgājieni uzšķērda mājinieku aizsardzību, un 6 gūtie punkti palīdzēja radīt izšķirošo lūzumu – 60:57 PSRS izlases labā un Eiropas čempionu tituls bija atgūts! Otrajā vietā Bulgārija, trešajā – Čehoslovākija.
**
1955. gadā vēlreiz un nu jau uz visiem laikiem tika lauzta tradīcija, ka čempioni rīko nākamo Eiropas čempionātu. Padomju Savienībai otro turnīru pēc kārtas FIBA nepiedāvāja, saimnieku godu uzticot Ungārijai.
Budapešta’55: vēl viens zelts mājiniekiem
SĒRIJA PĀTRŪKST. Padomju Savienības izlase, kas iepriekš trīsarpus turnīros bija izcīnījusi 32 uzvaras pēc kārtas, Budapeštā vispirms ar 74:81 zaudēja Čehoslovākijas izlasei, bet izšķirošajā mačā ar 68:82 piekāpās Ungārijas vienībai, finišējot tikai trešajā vietā. 18 komandu konkurencē par čempioniem pirmo un pēdējo reizi kļuva ungāri, sudrabs – Čehoslovākijai
BRONZA ARĪ BALTIEŠIEM. Lietuvu pārstāvēja Stasis Stonkus, Kazis Petkēvičs un Aļģirds Lauritens, Igauniju – Marts Laga.
TIKAI SILIŅŠ. Savu otro (un pēdējo) Eiropas čempionātu aizvadīja Gunārs Siliņš, kurš jau kārtoja atgriešanos Rīgā un pievienošanos ASK komandai. Budapeštas stadiona grozos 11 spēlēs viņš sabēra 101 punktu (vidēji spēlē 9,2) – trešais labākais rezultāts PSRS komandā. Citu latviešu komandā nebija, kaut arī Rīgas ASK komanda gadu iepriekš jau bija sasniegusi ceturto vietu PSRS čempionātā un dažus mēnešus pēc EuroBasket’1955 izcīnīja Padomju Savienības čempionu titulu, piesakot veselu augsta līmeņa spēlētāju plejādi.
**
Piecdesmito gadu sākumā cieši noslēgtā Padomju Savienības robeža tomēr pavērās starptautiskai sporta sabiedrībai. Eiropas basketbola čempionāta vajadzībām atbilstošas sporta zāles Maskavā vēl nebija, taču tika atrasta iespaidīga izeja – 17 komandu turnīrs 1953. gada pavasara beigās tika sarīkots „Dinamo” futbola stadionā. Daždien spēļu grafiku gan pajauca lietusgāzes, tomēr kopumā laika apstākļi bija saudzīgi un viss risinājās gana raiti. Izšķirošos mačus tribīnēs noskatījās 32 000 skatītāju – rekords, kas noturējās četrus gadus.
Maskava’53: Nopelniem bagātais Siliņš
PĀRLIECINOŠIE MĀJINIEKI. Pēc četriem grupu turnīriem astoņas labākās komandas pēc apļa sistēmas sadalīja medaļas. PSRS izlase pārliecinoši uzvarēja visās 10 spēlēs, nelielas problēmas radās tikai mačos ar Ungārijas (29:24) un Čehoslovākijas (49:41) izlasēm. Septiņu spēļu distancē tuvākie sekotāji no mājiniekiem atpalika par trim(!) uzvarām, „noasiņojot” savstarpējos mačos. Otrajā vietā ierindojās Ungārijas izlase, trešajā – Francija (pa 4 uzvarām bija arī Čehoslovākijas un Izraēlas vienībām).
DAUDZU TAUTĪBU BĒRNI. PSRS izlases panākumu kaldināšanā piedalījās četri lietuvieši (Steps Butauts, Kazis Petkēvičs, Aļģirds Lauritens un Justs Lagunāvičs), divi igauņi (Heino Krūss un Ilmars Kullams), gruzīns (Otars Korkija) un Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā armēņu emigrantu ģimenē dzimušais Armenaks Alačačjans, kurš tikai dažus gadus iepriekš bija atgriezies senču dzimtenē (20 gadus vēlāk viņš no padomju „paradīzes” aizmuks uz Ziemeļameriku), kā arī…
MASKAVIETIS SILIŅŠ. 1952. gada vasarā 18 gadus saspēles vadītājs Maigonis Valdmanis PSRS izlases sastāvā bija ieguvis 2. vietu olimpiskajās spēlēs, bet 1953. gadā Eiropas čempionātā lielvalsts izlases sastāvā bija cits latvietis – uzbrucējs Gunārs Siliņš (attēlā Nr.5). Trenera Augusta Raubena audzēknis četrdesmito gadu beigās atsaucās uzaicinājumam spēlēt Maskavā, padomju diktatora Staļina jaunākā dēla Vasilija aizgādībā esošajā Gaisa karaspēka komandai (VVS), lai obligātā karadienesta gadus pārlaistu basketbola laukumos. Kopā ar komandu izcīnīja PSRS čempionāta bronzu (1950. gadā), sudrabu (1951. un 1953.) un zeltu (1952). Pirms Eiropas 1953. gada čempionāta latvietis tika iekļauts PSRS izlasē un kļuva par vienu no galvenajiem sbornaja uzvaru kaldinātājiem.
IEKRITA ACĪS HRUŠČOVAM. Pats Siliņš par saviem varoņdarbiem stāstījis sulīgi: „Mūsu komanda titulu bija nodrošinājusi jau dienu pirms pēdējās spēles, un tas tika atzīmēts ar krietnu banketu. Mani kolēģi tāpēc nākamajā dienā bija visai slābi. Uzvarai vai zaudējumam pret Dienvidslāviju nebija nekādas nozīmes. Bet tribīnēs sēdošajam Maskavas komunistu virsvadonim Ņikitam Hruščovam, kurš tad vēl nebija salīdzis mieru ar dienvidslāvu barvedi Tito, uzvara pār šiem „renegātiem” šķita ļoti svarīga. Es, no rīta izdzēris lielo glāzi šampanieša, biju ļoti labā formā. Iemetu kādus 37 vai 38 punktus. Ņikita savam padomniekam teicis: „Vot tak igrajet zaslužennij!” (Tā spēlē nopelniem bagātais) Tieši tajā laikā tika kārtoti dokumenti par Nopelniem bagātā sporta meistara nosaukuma piešķiršanu diviem Lietuvas basketbolistiem. Vadoņa sekretārs klāt pierakstīja arī manu uzvārdu.”
SKAITĻI PRECIZĒ: Sausā statistika gan pakoriģē subjektīvās atmiņas. Patiesībā Dienvidslāvijas izlases grozā Siliņš sabēra „tikai” 24 no 57 punktiem, bet ražīgi bija spēlējis arī ar Beļģiju (21), Franciju (20), Ungāriju (17). Kopējais loms – 9 spēlēs 113 punkti. Vidēji 12,6 punkti spēlē – rezultatīvākais spēlētājs PSRS izlasē komandā (Korkijam 12,1, Butautam 11,9)! Latviešiem atkal bija savs Eiropas čempions basketbolā – 18 gadus pēc valstsvienības triumfa Ženēvā.
**
1951. gada maijā pēc četru gadu pārtraukuma EuroBasket atgriezās Eiropā – pirmo reizi turnīru rīkoja Francijas Basketbola federācija.
Parīze’51: ar Austrumeiropas akcentu
BASKETBOLS VELOTREKĀ. Maija sākumā Parīzē spēlēja 14 valstu komandas, bet neatbrauca iepriekšējā turnīra uzvarētāji ēģiptieši (“revanšējoties” par kolēģu mazo atsaucību iepriekšējā turnīrā Kairā). Basketbola laukums tika ierīkots slēgta velotreka vidū – piecdesmitajos gados tas bija vienīgais Eiropas čempionāts, kas risinājās zem jumta (12 000 skatītāju).
DRAMATISKS FINĀLS. Francijas izlases cerības pirmo reizi izcīnīt titulu aprāvās pusfinālā, kur mājinieki ar 50:59 piekāpās Čehoslovākijai. Finālspēlē Padomju Savienības izlase Čehoslovākiju pārspēja ar punkta starpību (45:44). Uzvarētājiem 17 punktus guva lietuvietis Steps Butauts, zaudētājiem 16 sameta čempionāta rezultatīvākais spēlētājs Ivans Mrazeks (vidēji spēlē 17,1; Butautam 15,9). Bronzas spēlē Francija – Bulgārija 55:52.
VĒL BEZ LATVIEŠIEM. 1951.gada martā Rīgas komanda uzvarēja prestižajā PSRS Astoņu pilsētu turnīrā, saspēles vadītāji Maigonis Valdmanis un Raimonds Karnītis tika iekļauti lielvalsts izlases kandidātos, uzbrucējs Jānis Ostrouhs PSRS studentu komandas sastāvā kļuva par pasaules studentu spēļu uzvarētāju, izlases treneru redzeslokā bija arī vairākus gadus Maskavas komandā spēlējušais snaiperis Gunārs Siliņš Tomēr startam Eiropas čempionātā neviens latvietis PSRS izlases sastāvā vēl netika iekļauts. Starp 14 Eiropas čempioniem bija igauņi Ioans Lisovs, Heino Krūss un Ilmars Kullams, kā arī lietuvieši Steps Butauts un Justs Lagunāvičs.
Kaira’49: eksotiskais turnīrs
Sekojot tradīcijai, 1949. gadā Eiropas 6. čempionātu vajadzēja rīkot čempionu valstij Padomju Savienībai. Taču staļiniskā valsts jau bija sākusi norobežoties no ārpasaules, savukārt vicečempionvienība Čehoslovākija negribēja rīkot otro turnīru pēc kārtas. Gods un pienākumi automātiski nonāca pie 1947.gada turnīra trešās komandas Ēģiptes…
EIRĀZIJAS ČEMPIONĀTS. Tālajā ceļā bija gatavas doties tikai četras Eiropas komandas – Francijas, Nīderlandes, Grieķijas un Turcijas izlases. Piektā – Itālijas izlase – bija pieteikusies, taču 11 dienas pirms EuroBasket sākuma Turīnas futbola komandas spēlētāji gāja bojā aviokatastrofā un basketbolisti atteicās no tālā ceļojuma. Lai palielinātu dalībnieku skaitu ēģiptieši piesaistīja tuvos kaimiņus no Libānas un Sīrijas, tomēr no antirekorda neizvairījās – piedalījās 7 vienības, kas izspēlēja apli.
ĒĢIPTES TRIUMFS. Mājinieki lietderīgi izmantoja sava laukuma priekšrocības, apļa turnīra izšķirošajos mačos sagraujot Franciju ar 57:36 un pārspējot Grieķiju ar 50:39. Sudrabs frančiem, bronza – grieķiem.
Prāga’47: PSRS izlases pirmais triumfs
VIESMĪLĪGĀ PRĀGA. Sekojot pirmskara laika tradīcijai, 4. čempionāta uzvarētājiem bija tiesības rīkot nākamo turnīru. Prāgas atrašanās teju vai Eiropas centrā atviegloja ceļošanu un pieteicās 14 komandas, ieskaitot Ēģiptes izlasi, kuras līdzdalību FIBA akceptēja ar tādu pašu argumentu, kā desmit gadus iepriekš Rīgā – viņiem tak Āfrikā nav ar ko spēlēt… Uz Eiropas basketbola lielās skatuves debitēja divas nākamās lielvaras – Padomju Savienības un Dienvidslāvijas izlases. Ar dažādām sekmēm.
IGAUŅI, LIETUVIEŠI, GRUZĪNI… Katra komanda varēja pieteikt 14 spēlētājus un PSRS izlases sastāvā bija arī lietuvieši Steps Butauts (ilggadējā Rīgas komandu trenera Ramūna tēvs), Vīts Kulakausks, Justs Lagunāvičs un Kazis Petkēvičs, igauņi Ioans Lisovs un Ilmars Kullams, arī gruzīni Otars Korkija un Nodars Džordžikija. Latvijas basketbola sabiedrība karā bija cietusi vissmagāk, nopļaujot vai aizsūtot trimdā gandrīz veselu spēlētāju paaudzi. Jaunu talantu izaugšanai vajadzēja laiku.
KOPĒJĀ JAUDA. Dažādas basketbola skolas, dažāda pieredze, arī asa savstarpējā konkurence par spēles laiku – šie faktori varēja kļūt gan par PSRS izlases trumpjiem, gan zemūdens akmeņiem. Iznāca pirmais variants – sarkanajos kreklos ietērptā PSRS komanda pārliecinoši uzvarēja visās sešās spēlēs, tai skaitā finālmačā ar mājiniekiem – 56:37. Spēlē par trešo vietu Ēģiptes komanda pārspēja Beļģiju (50:48). Dienvidslāvijas komanda debijas reizē ierindojās priekšpēdējā 13. vietā.
Ženēva’46: Čehoslovākijas triumfs
KARŠ IZJAUC EIROPAS KARTI. ” 1941. gadā būs ceturtās Eiropas meistarsacīkstēs Varšavā. Šī pilsēta mums viegli sasniedzamas un, protams, Latvijas līdzdalībai šķēršļu nebūs,” 1939.gada maijā optimistiski rakstīja laikraksts „Rīts”. Šķēršļi radās – hitleriskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības sāktais Otrais pasaules karš uz sešiem gadiem izjauca starptautiskos sporta sarīkojumus. Kad lielā vētra bija norimusi, daudzi, arī basketbolisti, pāršķīra vēstures tumšo lappusi un ķērās rakstīt turpinājumu. Lai arī dažas lapas bija izrautas uz neatgriešanos, bet citas aizlocītas un padarītas neredzamas uz ilgiem gadiem. Arī tās, kuras trīsdesmito gadu nogalē tik spoži bija pierakstījušas pirmo trīs EuroBasket turnīru uzvarētājas Latvijas un Lietuvas valstsvienības. Pirmie pēckara gadi nāca ar jauniem čempioniem un – bez latviešu līdzdalības.
FINĀLSPĒLĒ TIKAI +2. Pirmajā pēckara EuroBasket piedalījās 10 valstu komandas, šoreiz spēlējot pēc divpakāpju sistēmas: vispirms trīs grupu turnīri, tad pusfināli un spēles par vietām. Līdz finālspēlei tika Čehoslovākijas un Itālijas izlases (34:32). Īpaši tika slavēts jauno čempionu centra spēlētājs 193 cm garais Ivans Mrazeks, kurš tiek uzskatīts par vienu no spožākajām starptautiskā basketbola zvaigznēm pirmajā pēckara dekādē. Savukārt Itālijas komandas līderis Džuzepe Stefanīni esot bijis pirmais eiropietis, kurš regulāri metis lēcienā. Par trešo vietu cīnījās Ungārija – Francija (38:32).
PIRMOS ČEMPIONUS IGNORĒ. Okupētās Latvijas komandai nebija izredžu tikt līdz Ženēvai, bet Zviedrijā patvērumu radušo latviešu Jaunekļu kristīgās savienības (YMCA) izveidotājs Elmārs Caune, saskaitījis ārpus Latvijas nokļuvušos meistarīgos basketbolistus, uzsāka saraksti ar ilggadējo Latvijas Republikas sūtni Šveicē Jūliju Feldmani, meklējot iespējas pievienoties Eiropas čempionāta dalībniekiem. FIBA amatpersonām tika ierosināts, ka latviešu trimdinieki kā pirmie čempioni varētu spēlēt zem YMCA karoga (līdzīgu ideju izvirzīja arī lietuvieši). Ilūzijas izkliedēja sūtņa Feldmaņa atbilde: „Ļoti godātais Caunes kungs, pagodinos Jums paziņot, ka Eiropas basketbola meistarsacīkšu lietā nebija nekas vairāk iespējams darīt, jo Šveices ārlietu ministrija bija pret mūsu komandas pielaišanu sacīkstēs.”
BAILĪGĀ MASKAVA. Vienas durvis latviešu priekšā bija aizvērušās uz teju 50 gadiem, toties citas pavērās. Padomju sporta sistēma steidza integrēt anektēto Baltijas valstu labākos sportistus savā izlasē. Bet – saņemto uzaicinājumu piedalīties Eiropas basketbola čempionātā PSRS sporta vadība ignorēja. „Valsts augstākās vadības uzstādījums bija nepārprotams – starptautiskajās sacensībās piedalīties tikai tādā gadījumā, ja ir reālas izredzes izcīnīt pirmo vietu. Neveiksmes gadījumā vajadzēja būt gataviem visļaunākajam (lasi – bargām represijām). Par basketbolistu spēku līmeni priekšstata nebija, pirms debijas oficiālās sacensībās, vajadzēja pārbaudīt spēkus zemāka līmeņa starptautiskās spēlēs” četrdesmito gadu nogalē padomju sporta virsotnēs valdošo noskaņojumu savā grāmatā raksturojis tālaika PSRS sporta komitejas vadītājs Nikolajs Romanovs.
Kauņa’39: Lietuva gavilē, Latvija dusmojas
KAISLĪBAS KULUĀROS. Čempionāta priekšvakarā komandu pārstāvji vienojās par izspēles sistēmu – astoņas komandas sacentīsies apļa turnīrā! Latvijas un Polijas pārstāvji ierosināja ierobežot dalībnieku augumus, nepielaižot turnīram spēlētājus, kuri garāki par 190 cm. Galvenais „iemesls” bija meklējams Lietuvas izlases sastāvā – tas bija 206 cm garais Franks (Prans) Lubins. 1936. gadā ASV izlases sastāvā viņš bija kļuvis par Berlīnes olimpisko spēļu čempionu, bet tagad Eiropas čempionāta mandātu komisijai uzrādīja Lietuvā – Biržu baznīcā – izdotu kristāmzīmi, kas pierādīja, ka milzis dzimis Lietuvā (Lietuvas komandas sastāvā bija vēl trīs ASV dzimuši basketbolisti). FIBA it kā bija gatava kompromisam – labākajai komandai starp tām, kuru sastāvā nebija šādu „milžu”, tika apsolīts tituls „otrais Eiropas meistars”. Pēc turnīra šo solījumu aizmirsa.
IZŠĶIROŠĀ SPĒLE PIRMAJĀ DIENĀ. Atklāšanas spēlē satikās abi pirmie Eiropas meistari (un daudzuprāt – galvenie pretendenti uz Kauņas zeltu): Lietuva – Latvija. Otrā puslaika vidū latvieši sasniedza lielāko pārsvaru (27:21), taču mājinieki izlīdzināja rezultātu un spēles liktenis izšķīrās galotnē. Nepilnu minūti pirms beigām Alfrēds Krauklis ar soda metienu panāca 36:35. Par turpinājumu aculieciniekiem atmiņā bija iespiedušās dažādas versijas, bet sausais protokols fiksēja Lubina precīzo metienu pēdējā sekundē – 36:37… Latviešiem bija aizdomas, ka Lubins iemetis jau pēc spēles laika beigām, bija aizvainojums uz “nepieklājīgajiem” skatītājiem, bija rūgtums par Amerikā augušo „profesionāļu” līdzdalību sāncenšu komandā. Emociju karstumā izskanēja pat aicinājums braukt mājās. Par laimi, komandas vadītājs Valdemārs Baumanis tam nepakļāvās.
JAUDĪGIE VICEČEMPIONI. 1938. un 1939.gads bija pats veiksmīgākais laiks Latvijas valstsvienības vēstures pirmajā posmā – 19 starptautiskās spēlēs bija izcīnītas 16 uzvaras (tai skaitā Kauņā 5-2). Treneris V. Baumanis bija sagatavojis lielisku septiņnieku. Visvaldis Melderis un Voldemārs Šmits bija gan atlētiski, gan precīzi metienos. Kopā ar viņiem uzbrukuma trio veidoja dažādu taktisko knifu meistars Alfrēds Krauklis vai ātrais un veiklais ģimnāzists Aleksandrs Vanags. Aizsarga Kārļa Ārena spēles stils jau vēstīja par jaunām vēsmām basketbola taktikā – puisis, aktīvi iesaistījās pretinieku groza apdraudēšanā gan ātrajos triecienos, gan ar tālmetieniem. Neuzkrītošāk, taču ļoti lietderīgi darbojās aizsargi Jānis Graudiņš un Maksis Kazāks (vēl seši spēlētāji piedalījās dažās mazāk svarīgajās spēlēs). Turnīra turpinājumā latvieši pārliecinoši uzvarēja Ungārijas izlasi (58:24), sagrāva Somiju (108:7), pieveica Itāliju (38:23) un Franciju (45:26). Pagarinājumā gan nācās piekāpties Igaunijai (25:26), toties ar 43:20 tika sagrauta iepriekš neērtā pretiniece Polijas izlase – 2. vieta. Pirmie – lietuvieši, trešie – poļi.
Rīga’37: čempionu šķīvis ceļo uz Lietuvu
8 KOMANDAS, 4 DEBIJAS. Uz Rīgu neatbrauca pirmā čempionāta 2. vietas ieguvēji Spānijas basketbolisti (valsti plosīja pilsoņu karš) un 2. vietas ieguvēji šveicieši (neapmierināja latvieši solītā ceļa nauda). Toties līdz ar Čehoslovākijas, Itālijas un Francijas komandām piedalījās gadu iepriekš Berlīnes olimpiskajās spēlēs 4. vietu izcīnījusī Polijas komanda, favorītiem pieskaitāmā Igaunijas izlase, par pastarīti uzskatītā Lietuvas vienība un viesi no tālās Ēģiptes. Komandas tika sadalītas divos četriniekos un pēc grupu turnīriem pa divām labākajām turpināja cīņu par titulu.
PIEVIĻ NERVI UN ARITMĒTIKA. Latvijas valstsvienība, protams, cerēja atkārot Ženēvā gūto panākumu. Pārliecinošajai uzvarai pār Čehoslovākijas komandu (44:11) sekoja zaudējums Polijai (25:32), kas savukārt ar 24:29 bija zaudējusi Francijai. Lai iekļūtu labāko kvartetā, latviešiem pēdējā kārtā Francijas komandu vajadzēja pārspēt vismaz ar 6 punktu starpību. Izdevās tikai 26:23… Kā neveiksmes galvenais iemesls tika minēta spēlētāju nervozitāte – pārāk smags izrādījās atbildības slogs, neierasta bija tikai divas nedēļas pirms turnīra sagatavotā Sporta nama plašā zāle, piedevām, atšķirībā no Ženēvas, valstsvienībai nebija stabila lomu sadalījuma starp spēlētājiem un saliedēta pamatpiecnieka. “Mazais pusfināls” izpalika, jo Ēģiptes komanda, protestējot pret, viņuprāt, nepareizu tiesnešu lēmumu, izstājās no turnīra. Mačā par 5. vietu latvieši zaudēja Igaunijas vienībai (19:41). 6. vieta.
LIETUVIEŠU PĀRSTEIGUMS. Līdz 1937. gadam Lietuvas basketbolisti tālu atpalika no tuvākajiem kaimiņiem, taču spēku samērus mainīja vairāku ASV dzimušo lietuviešu iesaistīšanās vēsturiskās dzimtenes komandā. Rīgā Lietuvas izlase pārsteidza visus. Grupas turnīrā uzvaras pār Itāliju (15:9), Igauniju (20:15) un Ēģipti (21:7), pusfinālā – Poliju (31:25), bet finālspēlē 8.maijā pārpildītajā Sporta namā vēlreiz pār Itāliju (24:23). Čempionāta galvenā balva – Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvātais sudraba šķīvis – ceļoja uz Kauņu! Mačā par 3. vietu Francija – Polija 27:24. Turnīra rezultatīvākais spēlētājs – Rūdolfs Jurciņš (vidēji spēlē 12,5 punkti).
Ženēva’35: pirmie pirmajā!
10 KOMANDAS. No 2. līdz 4. maijam Ženēvas izstāžu kompleksā “Palais d’Expositions” iekārtotajā laukumā 10 komandas aizvadīja 17 spēles pēc izslēgšanas sistēmas, izspēlējot visas vietas. Varēja piedalīties visi, kas pieteicās (Portugāle un Spānija iepriekš izspēlēja kvalifikācijas maču, un portugāļi kā zaudētāji palika mājās) un spēja nokļūt līdz Šveicei (piemēram, spēcīgā Igaunijas komanda uz Ženēvu netika naudas trūkuma dēļ).
TRĪS SOĻI LĪDZ TITULAM. Latvijas komanda pirmajā kārtā ar 46:12 sagrāva Ungārijas izlasi, pusfinālā ar 28:19 pārspēja Šveices vienību, bet finālā ar 24:18 pieveica Spānijas izlasi.
MEISTARĪBA UN VEIKSME. Latvijas komandas panākuma pamatā bija pamatpiecnieka saliedētā darbība un komandas līdera Rūdolfa Jurciņa meistarība soda laukumā. Bet palīdzēja arī veiksme izlozē, kas latviešus atbrīvoja no papildus cīņas par iekļūšanu pusfinālā. Piedevām kā patīkams pārsteigums tika uztverta Spānijas izlases uzvara pusfinālā pār Čehoslovākijas komandu (21:17), jo atlētiskie racionāli spēlējošie čehoslovāki tika uzskatīti par bīstamākiem pretiniekiem, nekā ātrie un pārlieku emocionālie spāņi.
PIRMIE ČEMPIONI. Visās trijās spēlēs piedalījās uzbrucēji Rūdolfs Jurciņš (guva 44 punktus, tai skaitā 11 – finālspēlē), Aleksejs Anufrijevs (24) un Jānis Lidmanis (15), kā arī aizsargi Eduards Andersons (4) un Mārtiņš Grundmanis (6). Kā rezervisti spēlēs iesaistījās Džems Raudziņš (4), Herberts Gubiņš (1) un Visvaldis Melderis. Delegācijā bija, taču spēlēs nepiedalījās Edgars Rūja un Andrejs Krisons. Komandu vadīja (tolaik teica – sastādīja) Valdemārs Baumanis un treneris Rihards Dekšenieks.
SKARBAIS LIKTENIS. Mārtiņš Grundmanis, Aleksejs Anufrijevs, Visvaldis Melderis un Andrejs Krisons gāja bojā Otrajā pasaules karā, Edgars Rūja jau 1941. gadā un Rūdolfs Jurciņš drīz pēc kara pazuda čekas labirintos, Jānis Lidmanis, Džems Raudziņš, Herberts Gubiņš, Valdemārs Baumanis un Rihards Dekšenieks mūža otro pusi pavadīja trimdā. Tikai Eduards Andersons pēc izsūtījuma uz Sibīriju atgriezās Latvijā. Padomju laikā šo vīru vārdi tika dzēsti no publiskās atmiņas, taču darbi vairs nebija izdzēšami.
