03.05.2025
Turpinām atskatu EuroBasket vēsturē, gaidot 42. turnīru – 27. augustā Rīgā startējošo EuroBasket2025!
Savainojumi, diskvalifikācijas, karjeras noriets – dažādu iemeslu dēļ 2010. gada vasarā Latvijas valstsvienības sastāvā bija palikuši četri spēlētāji ar iepriekšējo spēļu pieredzi (turklāt tikai epizodisku). Jaunā galvenā trenera Ainara Bagatska vadībā tika veidota jauna komanda
Kauņa’2011: Spānija dominē, Latvija atjaunojas
FIBA PAVER IESPĒJU LOGU. Atjaunotajai valstsvienībai kvalifikācijas turnīrā Itālijas izlasi Rīgā gan izdevās pārsteigt (69:68), bet atbildes mačā izredžu nebija (93:109). Tāpat, kā pret Izraēlu (88:110 un 56:92) un Melnkalni (66:96 un 84:90). Divreiz uzvarēt Somijas izlasi (87:67 un 93:90) – 4.vietu piecu komandu konkurencē. Bet – divas nedēļas vēlāk FINA valde pēkšņi nolēma palielināt finālturnīra dalībnieku skaitu līdz 24 komandām. “Nebijām pārmaiņu iniciatori, bet mūsu jaunajai komandai iespēja spēlēt ar stipriem pretiniekiem būs ļoti svētīga,” uzsvēra A.Bagatskis.
PIEREDZES GRUPA ŠAUĻOS. Arī finālturnīra grupu izloze bija nežēlīga – pat vislabākajā sastāvā iekļūt labāko trijniekā un tikt uz izslēgšanas turnīru būtu bijis liels izaicinājums. Uz grupas turnīru Šauļos devās visu laiku garākā (seši virsdivmetrinieki) un jaunākā (vidējais vecums 22 gadi) Latvijas komanda. Eiropas čempionāta pieredze bija tikai kapteinim Jānim Blūmam, kurš pirmajā mačā Francijas izlases grozā sabēra 32 punktus, iedvesmojot partnerus kārtīgai cīņai un labam basketbolam. Uzvarēt gan neizdevās ne reizi, taču par paveikti nebija neērti – ar Franciju 78:89, ar Serbiju 77:92, ar Itāliju 62:71, ar Izraēlu 88:91, ar Vāciju 80:81. Spēlēt mākam, iemācīsimies arī uzvarēt – mājās komanda atgriezās ar tādu jaunus laikus vēstošu atziņu un krietni uzlabotu reputāciju.
KVANTITĀTE NEMAZINA KVALITĀTI. Finālturnīra dalībnieku skaita palielināšana nebija kaitējusi ne Eiropas čempionāta līmenim, ne intrigai. Pēdējo ceļazīmi ieguvusī Somija no cīņas par medaļām izsita Horvātiju un Melnkalni, otrajā posmā iekļuva Gruzijas izlase. Bet lielāko pārsteigumu sagādāja naturalizētā saspēles vadītāja Bo Makaleba vadītā Ziemeļmaķedonijas izlase, kas pārspēja Horvātiju, Grieķiju, Slovēniju un ceturtdaļfinālā sagrāva Kēstuša Kemzūras vadītās Lietuvas izlases sapni atkārtot 1939. gada panākumu – 67:65…
LOĢISKS FINĀLS. Cīņā par medaļām maķedoniešu veiksmes limits bija izsmelyts, kaut arī pusfinālā nācās pamocīties Spānijai (92:80), bet bronzas mačā arī Krievijai (72:68). Francijas izlase pusfinālā izrādījās stabilāka par Krieviju (79:71) un finālā meta izaicinājuma cimdu Spānijai, tomēr “sarkandzeltenā armāda” bija jaudīgāka – 98:85. Mājiniekiem lietuviešiem minimālu gandarījumu sagādāja 5.vieta un ceļazīme uz olimpisko kvalifikācijas turnīru, kā arī jaunās lieliskās halles Kauņā, Panevēžā, Klaipēdā, Šauļos un Alītā.
Ļubļana’2013: Francijas laimes brīdis
BALKĀNU KATLS. Pēc ne visai pārliecinoši aizvadītā kvalifikācijas turnīra (5 uzvaras 8 spēlēs) finālturnīra izlozē Latvija nokļuva Jeseņices grupā ar Lietuvu un četrām bijušās Dienvidslāvijas komandām. Neizskatījās cerīgi – ar visiem pretiniekiem iepriekš bija negatīva bilance. Pēc viena turnīra izlaišanas ierindā bija atgriezušies Kristaps Janičenoks un Armands Šķēle, bet Kaspars Bērziņš 28 gados beidzot bija ticis pie iespējas debitēt finālturnīrā. Bet – kluba sezonas pēdējā spēlē dabūtā ceļgala trauma no kandidātiem svītroja Dāvi Bertānu.
UZ OTRO POSMU! Otro reizi vēsturē finālturnīru (pēc 1935. gada!) zdevās sākt ar divām uzvarām: Bosnijas un Hercegovņas vienība tika apspēlēta ar 86:75, iepriekš neuzvarēto Melnkalnes vienību izdevās uzvarēt ar Janičenoka aukstasinīgo pustālo piecas sekundes pirms beigām (73:72)! Spēlēs ar galvenajiem favorītiem pietrūka spēku, lai nobremzētu varenos centra spēlētājus Jonu Valančūnu un Vladimiru Krstiču, kā arī precizitātes, lai saraustītu pretinieku aizsardzību: pret Lietuvu 59:67, pret Serbiju 71:80. Grupas pēdējā mačā 78:68 pār Ziemeļmaķedoniju. Otrā vieta grupā un ceļazīme uz otrā posma turnīru Ļubļanā, tiesa, to sākot ar bilanci 0-2.
REKORDUZVARA UN GRĀBEKLIS. Otrā posma ievadā latvieši spēra platu soli ceturtdaļfināla virzienā ar 85:51 sagraujot Ukrainas izlasi. Ar Franciju bija labs cīniņš un skaists basketbols (91:102), bet pēdējā mačā ar Beļģiju notika negaidītais – katastrofāli nekrita tālmetieni (5/29), zem groziem pietrūka savainotā Bērziņa – 56:60 un 11. vieta…
MAINĀS SPĒKU SAMĒRI. Grupu turnīrā Ukrainas un Beļģijas izlases bija apsteigušas Vāciju, olimpiskajās spēlēs rūdīto Lielbritāniju un allaž sīksto Izraēlu. Pirmā posma barjeru nebija pārvarējušas Krievijas un Turcijas komandas, ar diviem zaudējumiem tālāk devās Grieķija. Tiesa, pārsteigumu limits bija iztērēts turnīra pirmajā daļā. Pasmagi, toties jaudīgi spēlējošā Lietuvas izlase ceturtdaļfinālā pārspēja Itāliju (81:77) un pusfinālā – Horvātiju, pēc 10 gadu pārtraukuma iekļūstot finālā. Otrajā pusfināla pārī Francijas izlase pagarinājumā pārspēja bez Pau Gazola un Huana Karosa Navarro spēlējošo Spāniju (75:72). Finālmača Francija – Lietuva sākums solīja sīkstu cīņu (pirmā ceturtdaļa 22:19 Lietuvas labā), bet turpinājumā dominēja Tonijs Pārkers un Francija – 80:66. Komanda no valsts, kas bija pārstāvēta visos iepriekšējos EuroBasket turnīros, kļuva par 12., kas izcīnījusi čempionu titulu.
**
Nepiepildīto cerību čempionāti – tā no Latvijas valstsvienības viedokļa raksturojami 2007. un 2009. gadā notikušie finālturnīri.
Madride’2007: amerikāņu dāvana Krievijai
AR LIELĀM CERĪBĀM. Divi zaudējumi grupas favorītei Horvātijai (56:80 un 70:78), pa divām uzvarām pār Igauniju (87:57 un 73:64) un Dāniju (90:74 un 78:66) – Latvijas komanda bez īpašiem piedzīvojumiem nodrošināja ceļazīmi uz finālturnīru. Pirms tā cerības beidzot izkļūt no grupas vairoja gan ielozēšana vienā četriniekā ar pastarīti Portugāli, gan NBA stabilu pierakstu ieguvušā centra spēlētāja Andra Biedriņa pievienošanās – labs papildinājums ārējās līnijas snaiperiem. Pārbaudes spēļu rezultāti bija cerīgi – 84:83 pār Lietuvu, 87:80 pār Krieviju. Šīs komandas pēc mēneša kāps uz EiroBasket2025 goda pjedestāla
LIELISKS SĀKUMS. 11 dienas pirms EuroBasket2007 starta pārbaudes turnīrā Turcijā latvieši bez ierunām kapitulēja Horvātijas vienībai (80:102), ar kuru vēlreiz tikās čempionāta ievadspēlē. Šoreiz mača gaita un iznākums bija pretēji: Kristaps Janičenoks ne tikai trāpīja pats (10 punkti), bet arī lieliski neitralizēja horvātu līderi Zoranu Planiniču, Armands Šķēle (17+5 piespēles) ar Jāni Blūmu (13) saraustīja pretinieku aizsardzību, Biedriņš saimniekoja aizsardzībā un apdraudēja pretinieku grozu (14), savas lomas lieliski nospēlēja gan pieredzējušie Uvis Helmanis (13), Aigars Vītols (8) un Sandis Valters (4), gan debitanti Gatis Jahovičs (3) un Pāvels Veselovs (2). 85:77 – pirmo reizi kopš 1939. gada Eiropas čempionātu bija izdevies sākt ar uzvaru! Nākamajā dienā ar pasaules čempioni un mājinieci Spānijas izlasi cienījams zaudējums – 77:93.
FIASKO. Fiziskais un psiholoģiskais nogurums, nepietiekami detalizēta spēles plāna izstrādē, pašpārliecinātība, Portugāles izlases trenera savulaik Rīgā strādājušā ukraiņu speciālista Valentīna Meļņičuka profesionālā meistarība – Latvija zaudēja Portugālei ar 67:77. Mūsu komandu 2. posmā vēl varēja ievilkt Spānijas izlases uzvara pār Horvātiju. Minūti pirms beigām bija 84:79 Spānijas labā, bet beigās – 84:85…
LIETUVAI BRONZA BUTAUTA VADĪBĀ. “ASK Rīga” galvenā trenera Ramūna Butauta vadītā Lietuvas izlase izcīnīja astoņas uzvaras deviņās spēlēs izcīnīja, vienīgo neveiksmi piedzīvojot pusfinālā pret Krieviju un nopelnīdama bronzas medaļas.
SPĀNIJAI SUDRABA LĀSTS. Pirms finālmača reti kurš šaubījās, ka Spānijas izlasei sestajā piegājienā tomēr izdosies uzvarēt EuroBasket finālspēlē, bet… Galvenajam trenerim amerikāņu speciālistam Deividam Blatam bija izdevies saliedēt taktiski disciplinētu komandu, liekot lietā krievu spēlētāju atlētismu un nomaskējot trūkumus. Aizsardzība neļāva izvērsties garā turnīra un lielo cerību nogurdinātajiem spāņu līderiem, rezultāts līdz galotnei svārstījās un tajā veiksme uzsmaidīja Krievijas izlasei – savulaik “Bročos” spēlējušā naturalizētā amerikāņa Džona Roberta Holdena precīzais metiens 2,1 sekundi pirms beigām nodrošināja sensacionālu uzvaru Krievijai – 60:59.
Katovice’2009: Spānijas pirmais zelts
ĀRZEMNIEKI NEGLĀBJ. EuroBasket2009 kvalifikācijas turnīrā Latvijas valstsvienību vadīja serbs Nenads Trajkovičs. Komandas līdera pozīcijā tika virzīts Andris Biedriņš, kurš mačā ar Ziemeļmaķedonijas komandu sasniedza double-double rekordu – 30 punktu un 22 atlēkušās bumbas. Tomēr uzvaru pagarinājuma pēdējā sekundē izrāva tikai Kristapa Janičenoka tālmetiens – 83:82. Arī turpinājumā gāja kā pa celmiem – ar Igauniju 88:81 un 72:67, Maķedonijā 78:80. Pret Portugāli Rīgā izdevās varens revanšs par Seviljā saņemto pliķi (79:43), toties izbraukumā galotnē tika izlaista no rokām ne tikai uzvara, bet arī 1.vieta grupā (92:93). “Treneris Trajkovičs nav labākais pretendents uz komandas vadīšanu finālturnīrā,” LBS prezidents Ojārs Kehris pēc sarunām ar spēlētājiem atzina, ka cerības nav attaisnojušās. Uz finālturnīru veda lietuvietis Ķēstūtis Kemzūra, kurš profesionālā ziņā bija galvastiesu pārāks. Taču ar komandas sarežģīto ķīmiju viņš galā netika.
NEIZMANTOTAIS POTENCIĀLS. Pēc diskvalifikācijas ierindā bija atgriezies Kaspars Kambala, kuri kopā ar Andri Biedriņu veidoja jaudīgu centru duetu. Bet – ar viņiem spēle kļuva lēnāka un prognozējamāka. Mačā ar Krievija pretinieku treneris Deivids Blats taktiski apspēlēja savu audzēkni Kemzūru – 68:81. Spēlē ar Francijas izlasi abu komandu uzbrukums iestiga, un uzvarētāju noteica Tonija Pārkera individuālais talants (51:60; Biedriņam 20 bumbas pie groziem. Pēdējā spēlē ar Vāciju vajadzēja uzvarēt ar +9, bet iznāca 68:62. Komandai bija beidzies čempionāts, pieciem basketbolistiem – karjera valstsvienībā
SPĀNIJAI PIRMAIS ZELTS. Čempionāta “slēptais fināls” risinājās jau ceturtdaļfinālā. Sešas uzvaras izcīnījusī Francijas izlase satikās ar Spāniju, kas negaidīti otrajā posmā finišēja tikai ceturtā. Izrādījās, ka neveiksmes bija saliedējušas Spānijas komandu, kas sagrāva franču cerības ar 86:66. Spāņi pusfinālā apspēlēja Grieķiju (82:64), bet finālā septītajā piegājienā tika vaļā no sudraba lāsta – 85:63 pret Serbiju. Bronzas mačā Grieķija nomocīja Slovēniju (57:56).
Ar relatīvi svaigu sastāvu izcīnītā 8. vieta EiroBasket2001 rosināja, kā arī jauno talantu karjeras augšupeja cerības uz Latvijas valstsvienības nostiprināšanos Eiropas elitē. Bet…
Stokholma’2003: Lietuvas trešais triumfs
KVALIFIKĀCIJĀ PĀRLIECINOŠI. Ceļš uz EuroBasket2003 Latvijas komandai izdevās visai gluds, ceļazīmi nodrošinot jau divas kārtas pirms turnīra beigām. “Uz finālturnīru jādodas, domājot ne tikai par izkļūšanu no grupas, bet arī par ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm,” galvenais treneris Armands Krauliņš centās pacelt prasību latiņu un motivēt komandu.
SPĒKS VIENAM SITIENAM. Pirms finālturnīra cerības slāpēja Raimonda Miglinieka savainojums, cerības neattaisnoja naturalizētā amerikāņa Troja Ostlera iekļaušana, turklāt jaunie spēlētāji divos gados nebija kļuvuši par stabiliem līderu palīgiem. Tomēr pirmais mačs ar Lietuvas izlasi sākās vareni – pēc pirmās ceturtdaļas 23:14! Ar milzu pūlēm pretinieki spēli līdzsvaroja, tomēr iespējas uzvarēt latviešiem bija gan pamatlaikā, gan pagarinājumā. Diemžēl palika 91:92.
LEIŠI AUGŠUP, LATVIEŠI… Pēc šīs līdzvērtīgās spēles abu komandu likteņi bija diametrāli pretēji. Latvijas komanda ar Vāciju nospēlēja sliktāk (86:94), ar Izraēlu – pavisam slikti (75:91) un devās mājup jau pēc trim spēlēm. Savukārt Lietuvas izlase turpinājumā soļoja no uzvaras uz uzvaru – pār Izraēlu 94:62, pār Vāciju 93:71, ceturtdaļfinālā pār Serbiju & Melnkalni 98:82, pusfinālā pār Franciju 74:70, finālā pār Spāniju 93:84. Šarūns Jasikēvičs un Sauļuu Štombergs pārspēja Pau Gazolu un Huanu Karlosu Navarro, Lietuvai pēc 64 gadu pārtraukuma trešais Eiropas čempionu tituls!
VEIKSMINIEKI UN NEVEIKSMINIEKI. Spānijai tas bija ceturtais zaudējums EuroBasket finālspēlē. Savukārt Itālijas komandas pēc diviem zaudējumiem startā ielēca pēdējā vagonā uz izslēgšanas turnīru, aizcīnījās līdz trešajai vietai un ceļazīmei uz Atēnu olimpiskajām spēlēm, kur 2004.gadā izcīnīja otro vietu.
Belgrada’2005: Grieķija var uzvarēt ne tikai Atēnās!
JAUNS TRENERIS, JAUNS SASTĀVS. EuroBasket2005 rīkotāji kārtējo reizi mainīja kvalifikācijas sistēmu, atlases turnīrus sarīkojot iepriekšējā gada vasarā. Par jaunievedumu domas dalījās (klubu starpsezonā it kā visi pieejami, bet kaut kad taču arī jāatpūšas!), taču Latvijas komandai tas gāja labumā. Komandu bija atstājuši ilggadējie līderi Raimonds Miglinieks, Ainars Bagatskis, Edgars Šneps, Edmunds Valeiko, un jaunajam galvenajam trenerim Kārlim Muižniekam noderēja laiks treniņiem un jauna modeļa veidošanai. Kvalifikācijas turnīrā izbraukumā tika zaudēts Bulgārijai un Izraēlai, tomēr ar četrām uzvarām pietika, lai ceļazīme būtu rokā.
PĀRĀK ENERĢISKS IESKRĒJIENS. Mēnesi pirms Eiropas čempionāta Latvijas komanda Adrijas kausa izcīņĀ Itālijā pārspēja olimpiskos vicečempionus mājiniekus (87:80), nākamos Eiropas čempionus Grieķiju (76:72) un otrajā pagarinājumā salauza Horvātijas izlases pretestību (104:98). Turklāt panākums bija gūts bez Kaspara Kamabalas, kura ierašanās solīja būtiski palielināt komandas jaudu pie pretinieku groza.
LABI TIKAI VIENĀ SPĒLĒ. Kambala uz Rīgu atbrauca, taču uz EuroBasket nedevās pēc treneru lēmuma uzticēties ilgi gatavotās komandas spēkam, nevis neprognozējamai zvaigznei. Šķiršanās šķita pamatota, taču sportā lēmumus vērtē pēc uzvarām, kuru atkal nebija. Pirmajā mačā ar sīksto Izraēlas komandu īsti ieskrieties neizdevās (65:74). Sekoja abpusēja uguņošana ar Spāniju (pagarinājumā 109:114), taču pat uzvara nebūtu pavērusi ceļu uz izslēgšanas turnīru. To varēja izdarīt pēdējā kārtā uzvarot mājinieci Serbijas un Melnkalnes komandu, bet tādai iespējai, šķiet, neviens īsti neticēja (67:82).
SERBU FIASKO, GRIEĶU SVĒTKI. Uz zeltu tēmējošās serbu superzvaigznes nespēja saliedēties vienotā komandā un no Novisadas nemaz netika uz izslēgšanas turnīru Belgradā (astotdaļfinālā ar Franciju 71:74). 20 000 skatītāju ietilpstošās arēnas tribīnēs viņu vietu ieņēma grieķi. Ceturtdaļfinālā no cīņas par titulu izstājās trīs grupu uzvarētāji, ieskaitot iepriekšējā čempionāta triumfatori Lietuvas izlasi (47:63 pret Franciju). Pusfinālā abās spēlēs uzvarētāji noskaidrojās pēdējās sekundēs: Grieķija – Francija 67:66, Vācija – Spānija 74:73. Finālā Teo Papaluksa diriģētā Grieķijas izlase spēja neitralizēt turnīra MVP Dirku Novicki un visu Vācijas izlasi (78:62).
**
Pēc neveiksmes – 16. vietas – EuroBasket1997 finālturnīrā sekoja lejupslīde līdz 5. vieta EuroBasket1999 kvalifikācijas grupā un 22.vietai kopējā rangu tabulā, nokļūstot nākamā turnīrā priekškvalifikācijā. Un tad – kāpums līdz ceturtdaļfinālam un 8. vietai. Cikls, kas atkārtosies vairāk nekā 20 gadus vēlāk…
Parīze’99: otrais zelts Itālijai
NEVEIKSMĪGA REKONSTRUKCIJA. 1997. gada rudenī par valstsvienības galveno treneri kļuva Valdis Valters. Tika pieteikta sastāva atjaunināšana, taču talantīgie jaunieši vēl nebija gatavi tādam līmenim, savukārt pieredzējušos līderus pirms kvalifikācijas “logiem” no ierindas sita ārā traumas. čerības kvalificēties finālturnīram faktiski bija zudušas jau pēc pirmajām piecām spēlēm: Itālijā 84:96, Rīgā ar Turciju 74:84, Čehijā 69:77, Ventspilī ar Gruziju 99:63, bet Zviedrijā 82:87.
IZLIETOTO NESASMĒLA. Pirms otrā apļa pie valstsvienības stūres atgriezās Jānis Zeltiņš. Ventspilī ar 64:62 tika pārspēta Eiropas vicečempione (un nākamā čempione!) Itālijas izlase, bet viena bezdelīga pavasari neatnesa. Turcijā 65:78, Ventspilī pret Čehiju 60:73, Gruzijā 98:96, bet Ventspilī pret Zviedriju 83:84. Tikai 5.vieta grupā…
ZVAIGŽŅOTAIS FINĀLTURNĪRS. EuroBasket1999 risinājās septiņās Francijas pilsētās. Daudzu komandu sastāvos bija NBA zvaigznes, kas lokauta dēļ sezonu bija pavadījušas pusslodzes režīmā. Pēdējo reizi Lietuvas valstsvienības sastāvā spēlēja Arvīds Sabonis, palīdzot komandai uzvarēt septiņās no deviņām spēlēm. Bet – klupiens ceturtdaļfināla mačā ar Spāniju (72:74) leišiem maksāja medaļas, liekot samierināties “tikai” ar piekto vietu un ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm.
AIZSARDZĪBAS TRIUMFS. Pusfinālā Spānijas komanda ar 70:63 pieveica Franciju, bet Itālijas organizētā aizsardzība negaidīti apturēja Dienvidslāvijas zvaigznes (71:62). Finālmačā Parīzē, “Bercy” arēnā 14 000 skatītāju klātbūtnē, gluži kā pirms 14 gadiem citā Francijas pilsētā Nantē, tikās Itālija – Spānija un atkal virsroku guva Itālijas izlase, kas prata apturēt pretinieku līderus Alberto Ererosu (10 punktu) un Alfonso Reijesu (7). Uzvarētājiem Karltons Maierss guva 18 punktus, bet Gregoram Fučkam izdevās doube double (10 punktu, 10 atlēkušās).
Stambula’2001: Dienvidslāvijas pēdējais zelts
LĒNS IESKRĒJIENS. 1999. gada ziemā valstsvienības galvenā trenere amatā atgriezās Armands Krauliņš. Priekškvalifikācijā tika apspēlētas Luksemburgas (106:65), Nīderlandes (92:74) un Norvēģijas izlase (114:74). Taču kvalifikācijas pamatturnīr sākums neizdevās. Pirmajā mačā Ventspilī ungāru centrs Roberts Gujāšs mūsējos izgrūstīja kā pelavu maisus (68:72). Uzvara Šveicē (91:76) mazliet uzmundrināja, taču Rīgā, Sporta pilī, pret Angliju tika piedzīvots fiasko – 90:97. Februāra spēļu ciklā uzvara Slovākijā (79:61), bet Horvātijā galotnē uzvara izslīdēja no rokām (88:89).
PIEREDZES VĒRTĪBA. Kvalifikācijas otrā apļa pirmajā sabraukumā valstsvienības desmitnieka vidējais vecums bija tuvu 30 gadiem. Likme uz pieredzi attaisnojās: Ungārijā 82:63 (Robertam Štelmaheram 31 punkts), Rīgā ar Šveici 92:67, bet Koventrī notikušajā kaujā ar angļiem, uzvara tika izrauta ar zobiem un nagiem – 74:69 (Ainaram Bagatskim 33 punktu). Ceļazīme uz finālturnīru tika nodrošināta ar uzvaru pār Slovākiju (101:78), bet Horvātijas komanda (Rīgā 78:102) skarbi norādīja uz trūkumiem komandas sastāvā. Uz finālturnīru sastāvs krietni mainījās. Iekļāvās 19-20 gadus vecie
UZ FINĀLTURNĪRU JAUNI SPĒKI. Raitis Grafs (210 cm), Māris Ļaksa (207 cm), Kaspars Cipruss (208 cm) un Kristaps Valters, bet galvenais – ASV studentu basketbola absolvents Kaspars Kambala (205 cm).
IZDZĪVOŠANA NĀVES GRUPĀ. Grupas turnīrā Ankarā pirmajos mačos pretī nāca nākamā vicečempionvienība Turcijas izlasi (“skaistais zaudējums” galotnē ar 82:85) un topošā bronzas komanda Spānija (77:106). “Būt vai nebūt” spēlē ar turkus jau uzvarējušo Slovēnijas komandu galotnē visā krāšņumā nostrādāja duets Raimonds Miglinieks un Kaspars Kambala. Pagarinājumā 99:93 un tiesības spēlēt ceturtdaļfinālā.
SALDĀ UZVARA PĀR KAIMIŅIEM. Lietuvas izlase gadu iepriekš bija izcīnījusi bronzu Sidnejas olimpiskajā turnīrā, bet EuroBasket2001 tās līderi nebija labākajā kondīcijā. Atšķirībā no latviešiem. Jau pirmajā puslaikā tika pārņemta iniciatīvu (45:35), to noturot līdz pat spēles beigām – 94:76 (Ainaram Bagatskim 25 punkti). Ceturtdaļfināls!
KAD SPĒKI UN APŅĒMĪBA GALĀ. Augstāk par 8. vietu tikt neizdevās. Ceturtdaļfinālā Dienvidslāvijas izlases basketbolisti trāpīja pirmos 12(!) trīspunktniekus (78:114). Vēl bija pieejama 5. vieta un ceļazīme uz pasaules čempionātu, taču pret Krieviju iznāca 81:99. Pēdējā mačā ar Horvātijas izlasi (91:93). Astotā vieta komandai, turnīra labākā rezultatīvo piespēļu dalītāja tituls Raimondam Migliniekam (7,3).
ASTOTAIS TITULS UN JAUNAS ZVAIGZNES. Citas izslēgšanas turnīra spēles aizritēja krietni saspringtāk un emocionālāk, liekot gavilēt mājiniekiem: Turcijas izlase ceturtdaļfināla pagarinājumā pārspēja ar Horvātiju (87:85), bet pusfinālā arī pagarinājumā ar 79:78 pieveica Dirku Novicki un Vācijas izlasi. Finālā turki pret Dienvidslāviju pirmajā ceturtdaļā panāca 22:15, taču ar to spēli bija galā – Dienvidslāvijas izlase savu astoto (un pēdējo!) Eiropas čempionu titulu nodrošināja ar 78:69. Cīņā par bronzas medaļām jaunie Spānijas līderi Pau Gazols (31+10), Huana Karlosa Navarro (27) u.c. ar kolektīvām pūlēm pārspēja Vāciju un čempionāta spožāko individuālo zvaigzni Dirku Novicki (šajā mačā 43 punkti, vidēji spēlē 28,7 punkti). Par šiem vīriem runās vēl ilgi.
**
Valstsvienības Atgriešanās Eiropas čempionātos pēc 54 gadu pārtraukuma sagādāja īsu gandarījumu par pašu piedalīšanās faktu. Turpmākais kļuva par ikdienu. Sākumā pelēcīgu, bet gadu ritumā aizvien daudzveidīgāku un arī košāku. 1995. gadā uz finālturnīru netikām. 1997. gadā pēc labi aizvadītā kvalifikācijas turnīra uz Barselonu braucām ar lielām cerībām, bet…
Atēnas’1995: Basketbols ar politikas piegaršu
VISBĒDĪGĀKĀ PIEREDZE. FIBA bija lēmusi atgriezties pie 12 komandām finālturnīrā, tāpēc kvalifikācijas siets bija ļoti smalks. Latvijas valstsvienība ar Slovēniju, Lietuvu un Igauniju cīnījās par 2 ceļazīmēm. Zaudējums Rīgā Slovēnijai (78:100) ievadīja latviešu visbēdīgāko pieredzi Eiropas čempionātos. Sekoja 88:96 Tallinā pret Igauniju un apkaunojošā aizbraukšana uz Kauņu pie Lietuvas izlases ar otro sastāvu (65:108), jo pamatsastāva vīri klubu sastāvā bija devušies komercturnejās pa ASV. Sekoja galvenā trenera Armanda Krauliņa demisija, vairāku līderu savainojumi un vēl trīs neveiksmes otrajā aplī – Slovēnijā 73:104, kā arī Rīgā, pustukšā Daugavas sporta namā, pret Igauniju 98:101 un Lietuvu 101:104. Ceturtā vieta.
FINĀLĀ TOMĒR 14. 1995. gada pavasarī FIBA atkal paplašināja finālistu loku (12 komandu vietā 14) un sarīkoja papildus kvalifikācijas turnīru, lai durvis pavērtu tikko no sankciju sloga vaļā tikušās Dienvidslāvijas izlasei. Piedalījās komandas, kuras savās grupās bija ierindojušās 3. vietā. Latvija palika ārpusē.
REVANŠA MOTĪVI. Atēnās dominēja trīs gadus no starptautiskā basketbola izstumtie dienvidslāvi un Lietuvas izlase, kuru viens zaudējums EB1993 kvalifikācijā bija atstājis ne tikai bez finālturnīra, bet arī bez 1994.gada pasaules čempionāta. Līdz finālspēlei Dienvidslāvijas izlase uzvarēja visās 8 spēlēs (pusfinālā ar Grieķiju 60:52), Lietuva – 7, grupas turnīrā piekāpjoties dienvidslāviem (61:70), bet pusfinālā uzvarot Horvātiju (90:80).
SUPERFINĀLS. Finālspēle Dienvidslāvija – Lietuva meistarības līmeņa, spriedzes, sižeta spraiguma un basketbola estētikas ziņā kļuva par vienu no spožākajām pērlēm EuroBasket vēsturē. Lietuvas izlases līderi Šarūns Marčuļonis (32 punkti), turnīra MVP Arvīds Sabonis (20) un Artūrs Karnišovs (19) bija izcili, taču ne mazāk lieliski pretējā pusē bija Predrags Daņilovičs (23), Dejans Bodiroga (12) un, jo īpaši, Aleksandrs Džordževičs (41), kura precīzie trīspunktnieki spēles izskaņā izšķiroši salauza Lietuvas izlases pretestību. Spēles izskaņā Lietuvas izlases pēc diskutējamiem tiesnešu lēmumiem vienubrīd pat nogāja no laukuma, draudot neturpināt spēli. Dienvidslāvija uzvarēja ar 96:90. Bronza – Horvātijai
Barselona’1997: paši cēla, paši izjauca
VILNIS NES AUGŠUP. EuroBasket1997 kvalifikācijas turnīrs tika aizvadīts pa viļņiem. Valstsvienība pirmo reizi apguva Sporta pili un jauno grīdu, uz kuras Toronto bija notikušas pasaules čempionāta cīņas. Uzlabojās darba organizācija, tribīnēs atgriezās skatītāji. Pusotra gada garumā izstieptajam kvalifikācijas turnīram toni uzdeva Anglijas izlases sagraušana ar 94:67. Turpinājums mazliet atvēsināja – izbraukumā pret Vāciju 82:100, Portugālē 65:56, bet Rīgā pret pasaules vicečempioni Krievijas izlasi tika piedzīvots 71:112. Pie valstsvienības stūres Pēteri Višņēviču nomainīja kolektīvs vadības modelis ar Jāni Zeltiņu priekšgalā un, līdzās karjeras labāko posmu sasniegušajam Ainaram Bagatskim pieteicās jauni līderi – Roberts Štelmahers, Edgars Šneps, Uvis Helmanis. Tallinā pirmo reizi EČ spēlē izdevās pārspēt Igauniju (79:63), un otrajā aplī Latvija pieveica ne tikai Angliju (76:66), Portugāli (81:76) un Igauniju (85:74), bet arī ar 98:76 sakāva Vāciju, nodrošinot pārsvaru savstarpējo spēļu summā un otro vietu tabulā. Pret Krieviju Maskavā laba cīņa līdz pēdējai minūtei (82:86).
PĀRMAIŅAS VEIKSMI NENES. Pirms finālturnīra tika nomainīta valstsvienības vadība, taču Igoram Migliniekam pietrūka pieredzes trenera darbā, bet viņa palīgam amerikānim Džeimsam Bārnetam – izpratnes par Latvijas basketbolistu plusiem un mīnusiem. Piedevām grupas turnīrā bija jācīnās ar nākamo vicečempioni Itāliju (75:85) un čempioni Dienvidslāviju (89:108), turklāt trešā pretiniece – Polijas komanda – aizvadīja savu labāko turnīru 30 gadu laikā, aizcīnoties līdz 7.vietai. Pret poļiem vēl 38.minūtē rezultāts bija neizšķirts, bet galotnē vadzis nolūza – 79:86.
PĒDĒJIE. Šajā turnīrā pēdējo reizi tika izspēlētas visas vietas un turnīrā par 13./16.vietu Latvijas komanda sabruka: pret Ukrainu 76:84, pret Bosniju un Hercegovinu 94:96 (52:32). Vienīgais saules stars – Ainara Bagatska otrā vieta turnīra labāko snaiperu sarakstā (vidēji spēlē 21,8 punkti). Tomēr bez labiem centra spēlētājiem cerība pretiniekus noskriet un nomētāt izrādījās ilūzija.
VĒLREIZ DIENVIDSLĀVIJA. Čempioni spēlēja bez spozmes, tomēr kontrolēja turnīra gaitu, izcīnot otro titulu pēc kārtas, finālā pārspējot disciplinēto Itālijas komandu (61:49). Bronza – Krievijai. Bez Marčuļoņa un Saboņa palikusī Lietuva tika pie 6.vietas un ceļazīmes uz pasaules čempionātu.
**
Deviņdesmit gadu sākumā FIBA no sava nosaukuma svītroja vārdu “amatieru”, atverot EuroBasket durvis NBA lielmeistariem. 1991. gadā tika būtiski pārzīmēta Eiropas politiskā karte un sekas bija jūtamas arī basketbola laukumos. Nebūtībā aizgāja 14 Eiropas čempionu titulu īpašniece Padomju Savienība, pārpalikušo basketbola mantojumu sadalot nevienlīdzīgās daļās starp trijām Baltijas valstīm, kā arī Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Moldovu, Gruziju, Kazahstānu. Asiņainu šķiršanās drāmu pārdzīvoja Dienvidslāvija
Minhene’1993: Pirmo čempionu atgriešanās
16 DALĪBNIEKI. Tuvojoties 1993. gada Eiropas čempionātam FIBA vispirms atgriezās pie 12 komandām finālturnīrā, bet tad nolēma pavērt durvis vēl plašāk, palielinot dalībnieku skaitu līdz 16 vienībām un ļaujot par brīvajām vietām cīnīties visām atjaunotajām un jaundibinātajām valstīm.
LATVIJA IZMANTO IESPĒJU. Papildu kvalifikācijas turnīrā Vroclavā Latvijas valstsvienībai nebija izredžu pret Slovēniju (82:116) un Horvātiju (79:113), nācās paklupt pret Igauniju (87:97), toties izdevās uzveikt Moldovu (110:64), Čehiju (87:81), Baltkrieviju (93:79) un divreiz Ukrainu (78:75 un 97:81), ar pēdējo uzvaru nodrošinot 5.vietu un tiesības spēlēt finālturnīrā.
UZVARA PĀR VICEČEMPIONIEM. Par Eiropas čempionāta medaļām Latvijas valstsvienība varēja cīnīties pēc 54 gadu pārtraukuma. Galvenā trenera Armanda Krauliņa vadītā komanda nebija favorīte, tomēr pierādīja savu konkurētspēju. Atklāšanas mačs ar Grieķijas izlasi gan neizdevās (62:81), toties otrajā spēlē ar 80:79 tika pārspēta Eiropas vicečempione Itālijas izlase, bet trešajā – Izraēlas komanda (101:85), nodrošinot tiesības spēlēt otrajā posmā. Tajā tik spoži vairs negāja: ar Krieviju 72:91, ar Spāniju 87:95), ar Bosnijas un Hercegovinas komandu 97:102. Noslēguma tabulā komandai 10.vieta.
SNAIPERIS MUIŽNIEKS. Kārlim Muižniekam tika turnīra otrā rezultatīvākā spēlētāja gods (vidēji spēlē 24 punkti), turklāt Spānijai iemesti 34 joprojām ir valstsvienības rekords EuroBasket, ko 2017. gadā atkārtoja Kristaps Porziņģis.
JAUNI SPĒKU SAMĒRI. Padomju Savienības vairs nebija, Balkānos karu izraisījušās Dienvidslāvijas izlase netika pielaista turnīram ANO noteikto sankciju dēļ, 1992. gada olimpisko spēļu vicečempioni Horvātijas komandu no sliedēm bija izsitusi basketbola Mocarta Dražens Petroviča traģiskā nāve autokatastrofā (klupiens pusfinālā pret Krieviju – 76:84), bet olimpisko bronzas medaļu ieguvēja Lietuvas izlase nebija tikusi pāri kvalifikācijas barjerai, bet Itāliju un Spānija pārdzīvoja paaudžu maiņu – EuroBasket’1993 pieteica jaunus favorītus. Grupu turnīros Igaunija pārspēja Vāciju, Beļģija – Slovēniju, Zviedrija – Krieviju… Tikai otrā posma izskaņā viss puslīdz nostājās savās vietās.
DRAMATISKAIS FINĀLS. Līdz izšķirošai cīņai par zeltu tika mājiniece Vācijas komanda un Krievijas izlase. 15 sekundes pirms beigām krievi izrāvās vadībā ar 70:68, bet Vācijas izlases pēdējo uzbrukumu centra spēlētājs Kristians Velps noslēdza ar bumba ietriekšanu grozā, piedevām izpelnīdamies tiesības uz soda metienu – 71:70 Vācijas labā. Bronza – Horvātijai. 6. vietā finišēja Igaunijas izlase.
**
20. gadsimta astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā Eiropā tika pārzīmēta politiskā karte un pārmaiņu vēji ietekmēja arī basketbolu – sadalījās divas lielvalstis, kuras trīs gadu desmitus bija diktējušas modi.
Zagreba’1989 un Roma’1991: Dienvidslāvijas pēdējais triumfs
TIKAI ASTOŅAS. 1989. gada Eiropas čempionātā finālturnīra dalībnieku skaits tika samazināts līdz astoņām komandām, kuras noskaidroja kvalifikācijas turnīros. Finālturnīrā līdz zeltam bija jāsper pieci soļi – trīs spēles grupā, tad pusfināls un fināls.
VĒLREIZ KLUPIENS PRET GRIEĶIEM. Gadu iepriekš Padomju Savienības izlase bija uzvarējusi olimpiskajā turnīrā, taču Eiropas čempionu titulu atgūt neizdevās – pusfinālā 80:81 pret Grieķiju. Nikoss Galis guva 45 punktus, un grieķi pierādīja, ka prot uzvarēt ne tikai savā laukumā.
PUSE NO BALTIJAS. Par Padomju Savienības izlases galveno treneri bija kļuvis lietuvietis Vlads Garasts (konkursā piedalījās arī Armands Krauliņš). Pusi sastāva veidoja baltieši – olimpiskie čempioni lietuvieši Šarūns Marčuļonis (vidēji spēlē 18 punkti), Arvīds Sabonis (16,4), Valdemārs Homičs (9,6) un Rims Kurtinaitis (9,3), kā arī igaunis Tīts Soks (6). Debitēja nepilnus 22 gadus vecais Rīgas VEF aizsargs Gundars Vētra (5,8). Bronzas spēlē ar Itāliju pārliecinoša uzvara – 104:76.
MĀJINIEKU TRIUMFS. Dienvidslāvijas izlase zelta medaļas pēc 12 gadu pārtraukuma izcīnīja vairāk nekā pārliecinoši – 98:77. Uzvarētājiem Dražens Petrovičs guva 28 punktus, Dino Radža – 25. Galis atbildēja „tikai” ar 30. Turnīra rezultatīvāko spēlētāju sarakstu ievadīja Galis (35,6) un Petrovičs (30).
PSRS NETIEK FINĀLTURNĪRĀ. 27.Eiropas čempionātā tika fiksēta viena no lielākajām sensācijām šo turnīru vēsturē – kvalifikācijas barjeru nepārvarēja četrpadsmitkārtējā čempione PSRS izlase, kuru bija atteikušies pārstāvēt Lietuvas basketbolisti. EuroBasket’1991 kvalifikācijas spēlēs divu apļu turnīrā Padomju Savienības komandai (arī G. Vētra) pa reizei piekāpās Čehoslovākijas, Francijas un Izraēlas izlasēm, paliekot 3. vietā – bez ceļazīmes uz finālu.
PĒDĒJAIS KOPDARBS. 1991. gada jūnijā Romā astoņu komandu konkurencē dominēja Dienvidslāvijas izlase, uzvarot visās piecās spēlēs. Pusfinālā ar Franciju – 97:76, finālā ar Itāliju 88:73. Preses konferencē dienvidslāvu basketbolisti diplomātiski izvairījās atbildēt uz jautājumiem, kas skāra aktuālo politiku, uzsverot, ka komanda esot vienota. Tomēr žurnālisti jau bija noskaidrojuši, ka Tonijs Kukočs un Dino Radža ir horvāti (tāpat, kā NBA aizņemtais Dražens Petrovičs), Vlado Divacs un Predrags Daņilovičs – serbi, Žarko Paspals – melnkalnietis, bet Jura Zdovcs – slovēnis. Tas bija viņu pēdējais kopā gūtais panākums Eiropas čempionātos. Bronza – Spānijai, rezultatīvākais – vēlreiz Galis (vidēji spēlē 32,4 punkti).
**
1987. gadā Valdis Valters aizvadīja savu ceturto – pēdējo Eiropas čempionātu. Padomju Savienības izlasē viņš vairs nebija līderis, pamatpiecniekā šo vietu bija ieņēmis atlētiskais cīnītājs Šarūns Marčuļonis, tomēr turnīra laikā īlens no maisa izlīda gan. Vidēji spēlē 16,8 punkti Valdi izvirzīja par otro rezultatīvāko komandā. Bet par čempionāta galveno varoni kļuva fenomenālais grieķis Niks Galis (attēlā Nr.4).
Atēnas’1987: cinītis apgāž vezumu
SEPTIŅAS UZVARAS. PSRS izlasei nevarēja palīdzēt Ahilleja cīpslu sarāvušais Sabonis, tomēr arī bez viņa jaudas pietika. Piecas uzvaras grupā (pār Dienvidslāviju 100:93, pār Spāniju 104:88). Ceturtdaļfinālā 110:91 pār Čehoslovākiju, pusfinālā pār Spāniju 113:96.
MĀJINIEKU PĀRSTEIGUMI. Grieķijas izlase kopš bronzas medaļām dalībnieku skaita un kvalitātes ziņā šķidrajā 1949.gada čempionātā, Eiropā augstāk par 8.vietu nebija tikusi. Taču notikumi laukumā apgāza visas prognozes. Grupā grieķi ar 84:78 pārspēja Dienvidslāvijas komandu (Nikoss Galis guva 44 punktus) un cienīgi nocīnījās ar PSRS izlasi (66:69; Galim 31). Ceturtdaļfinālā 90:78 pār Itāliju (Galim 38), pusfinālā 94:78 pār Dienvidslāviju Galim (30). Izrādījās, ka Eiropas līmeņa spēlētāji bija arī uzbrucējs Teofanis Hristodulo (18), aizsargs Panajotis Janakis (14) un centrs Panajotis Fasulass (11), kura 204 cm garais augums bija gana spēcīgs, lai nobremzētu daudz garākos pretiniekus.
VIENĪGAIS PAGARINĀJUMS EČ FINĀLMAČĀ. Šķita, ka PSRS izlases varenā centru un uzbrucēju līnija, kopā ar baltiešu aizsargiem finālā dominēs pār grieķiem, kuriem vajadzēja būt pārlaimīgiem pat par sudrabu. Taču dienvidnieku motivācijas liesmas nebūt nebija apslāpētas. 186 cm garais Galis, kurš tikpat kā nemeta trīspunktniekus, nenogurstoši meklēja iespējas uzbrukt no pustālās distances, sabērdams 40 punktus (vidēji spēlē 37 – nepārspēts EuroBasket rekords!) . Fasulass nobremzēja Tkačenko un pats guva 12 punktus. PSRS izlasei nekādi neizdevās panākt izšķirošo pārsvaru un, jo tuvāk nāca spēles beigas, jo favorīti kļuva nervozāki. Pagarinājuma ievadā Valters trāpīja divus tālmetienus, bet pirmo reizi lielā turnīrā aizmetu garām abus sodus un grieķi atguvās – 103:101 mājinieku labā! Valters bija rezultatīvākais (21 punkts), bet pēdējā lielajā turnīrā saņēma “tikai” sudrabu. Bronza – Dienvidslāvijas komandai.
BALTIJAS PIENESUMS. PSRS izlasē rezultatīvākais bija Marčuļonis (17,9), otrais – Valters (16,8), sekoja Sergejs Jovaiša (11), Valdemārs Homičs (10,3). Igaunim Heino Endenam – 4.
***
Padomju Savienības politiskās vadības lēmums 1984. gadā boikotēt Losandželosas olimpiskās spēles izjauca PSRS basketbola izlases divcīņu ar ASV olimpisko komandu, kurā tolaik vēl spēlēja tikai studenti. Losandželosā par čempioniem kļuva nākamās NBA superzvaigznes Maikls Džordans un Patriks Jūings, bet PSRS izlasei bija savi trumpji – vēl traumu neskartais supercentrs Arvīds Sabonis un reaktīvais saspēles vadītājs Valdis Valters. Uzkrāto un neizlādēto jaudu PSRS izlase 1985.gadā gāza pār konkurentu galvām Eiropas čempionātā Rietumvācijā.
Štutgarte’1985: zelts ar baltiešu akcentu
DEMOKRĀTIJAS SPĒKS. PSRS izlases vadītāja postenī ārpussporta mahinācijās pieķerto Aleksandru Gomeļski bija nomainījis iepriekš jaunatnes izlases vadījušais Vladimirs Obuhovs. “Gomeļskis visu laiku gribēja parādīt, kurš ir priekšnieks, jaucās iekšā tur, kur nevajadzēja jaukties un dažkārt arī visu sačakarēja. Pie Obuhova spēlējām, kā mācējām. Un mēs mācējām daudz,” atšķirības raksturoja Valdis Valters.
BALTIJAI 50%. PSRS izlases pamtsastāvā parasti spēlēja Valters (vidēji spēlē 16,6 punkti), trīs lietuvieši – Valdemārs Homičs (10,9), Rims Kurtinaitis (15), Arvīds Sabonis (20,1), kā arī jaunā ukraiņu zvaigzne Aleksandrs Volkovs (7,8). No rezervistu soliņa iesaistījās Sergejs Jovaiša (6,8) un igaunis Heino Endens (4).
NEAPTURAMI. Septiņās spēlēs no astoņām PSRS izlase guva vairāk par 100 punktiem. Ceturtdaļfinālā ar bulgāriem 104:86, pusfinālā ar Itāliju 112:96, finālā ar Čehoslovākiju 120:89! Bronza – Itālijas komandai.
ZVAIGŽŅU PIECNIEKS. Kopā ar PSRS izlases līderiem Valteru un Saboni, vācieti Detlefu Šrempfu un spāni Fernando Martinu tika iebalsots 20 gadus vecais Dienvidslāvijas izlases līderis Dražens Petrovičs (vidēji spēlē 25,1 punkts). No šī piecnieka tikai Valters neuzspēlēja NBA.
***
No zvaigznes līdz grēkāzim viens neveiksmīgs solis: 1983. gadā par to pārliecinājās EuroBasket1981 labākais spēlētājs Valdis Valters.
Nante’1983: Itālijas veiksmes brīdis
FAVORĪTI KLŪP PUSFINĀLĀ. Pēc uzvaras EuroBasket1981 un 1982. gada pasaules čempionātā Padomju Savienības izlase dominēja pārbaudes spēlēs un turnīros. Pārliecību, ka būs zelts arī EuroBasket1983 stiprināja gan piecu uzvaru sērija grupas turnīrā, gan tradicionālo konkurentu dienvidslāvu neiekļūšana labāko četriniekā. Bet pusfinālā PSRS izlase ar 94:95 zaudēja Spānijas vienībai.
UZ VIENAS KĀJAS. Pats Valdis ne visai izteiksmīgo sniegumu turnīrā (6 spēlēs vidēji 9,5 punkti) un pilnīgo neveiksmi liktenīgajā pusfinālā (0 punktu un 5 piezīmes) – skaidroja ar nesen pārciesto potītes savainojumu, taču treneris Gomeļskis viņu nosauca par galveno vaininieku, uzsverot padomju sportista necienīgu necīnīšanos… Ar bronzas medaļām nepietika, uz karstām pēdām tika paziņots, ka grēkāzis izlasē vairs nespēlēšot, tiesa, dažas nedēļas vēlāk pēc Valtera spožā snieguma Latvijas izlases sastāvā Tautu spartakiādē skarbais Gomeļskis mainīja toni. Pilnībā uz rīdzinieku paļauties nevarēja, bet bez viņa iztikt – arī ne.
BALTIEŠU DEVUMS. Lietuviešu supertalants Arvīds Sabonis 18 gados tika atzīts par labāko centru (7 spēles, 17,7 punkti – rezultatīvākais PSRS komandā). Pamatpiecniekā kopā ar viņu (un Valteru) parasti spēlēja arī uzbrucējs Sergejs Jovaiša (14,3) un aizsargs Valdemārs Homičs (9,8), savukārt starp tuvākajiem rezervistiem bija igauņu uzbrucējs Heino Endens (5,8).
VICEČEMPIONU DUELĪ UZVAR ITĀLIJA. Eiropas basketbola čempionāta izšķirošā spēle bez PSRS vai Dienvidslāvijas izlases līdzdalības pēdējo reizi bija notikusi 28 gadus iepriekš (1955. gadā). Itālijas un Spānijas izlases finālā spēlēja trešo reizi un pirmo reizi titulu izcīnīja itālieši, kuri uzvarēja ar 105:96. Par turnīra rezultatīvāko spēlētāju kļuva 11. vietu ieņēmušās Grieķijas izlases līderis – 26 gadus vecais 186 cm garais Nikoss Gallis. Ņujorkā dzimušais un ASV izaugušais grieķis vidēji mačā bija guvis 33,6 punktus – vairāk nekā labākie snaiperi jebkurā iepriekšējā turnīrā.
***
1981. gadā tika pārtraukts 16 gadus ilgais klusuma posms, kad EuroBasket notika bez latviešu līdzdalības. Un kā vēl – nepilnus 24 gadus vecais Valdis Valters tika atzīts par turnīra labāko spēlētāju!
Prāga’1981: svaigais Baltijas vējš
REVOLŪCIJA SPĒLES STILĀ. Padomju Savienības izlasē netrūka virsdivmetrinieku un pat supercentru, taču nomināli varenais sastāvs ar lēnu spēli Maskavas olimpiskajās spēlēs palika tikai trešajā vietā. Bija vajadzīgas pārmaiņas un par to autoru kļuva VEF saspēles vadītājs Valdis Valters. Viņa labākās īpašības – reaktīvi ātrs, lieliski pārredz laukumu, vienlīdz spējīgs precīzi uzbrukt pats un ar asu piespēli izvirzīt labā pozīcijā partneri, līdera raksturs – radikāli paātrināja komandas spēli un palīdzēja atraisīties citiem.
BEZ NOPIETNAS KONKURENCES. Olimpiskie un pasaules čempioni Dienvidslāvijas basketbolisti nebija gatavi nākamajam izaicinājumam. Grupas turnīrā ar nepacietību gaidītajā favorītu spēlē PSRS izlase sagrāva olimpiskos čempionus ar 108:88 un Valtera ieguldījumu raksturoja 32 gūtie punkti. Dažas dienas vēlāk finālspēlē – 84:67 (Valteram 20). Sbornaja bija uzvarējusi visās deviņās spēlēs ar vidējo punktu starpību 21,1.
EUROBASKET LABĀKAIS SPĒLĒTĀJS. Noslēguma ceremonijā Valdis Valters saņēma balvu, kā turnīra labākais spēlētājs un Zvaigžņu piecnieka dalībnieks. PSRS izlasē viņš bija rezultatīvākais – deviņās spēlēs 150 punkti (vidēji spēlē 16,6; lietuvietim Sergejam Jovaišam 9,1). Zvaigžņu piecniekā vēl bija Miškins, Dragans Kičanovičs (Dienvidslāvija), Staņislavs Kropilaks (Čehoslovākija) un Huans Delakruss (Spānija). Bronzas medaļas izcīnīja mājinieki Čehoslovākijas basketbolisti.
***
Padomju Savienības izlases 8 čempionu titulu sērijai sekoja Dienvidslāvijas izlases dominance 20. gadsimta septiņdesmitajos – trīs uzvaras pēc kārtas! Piedevām vēl arī pasaules čempionu (1978) un olimpisko čempionu (1980) tituli. Sēriju mazliet sabojāja tikai klupiens EuroBasket1979, ko izmantoja Padomju Savienības izlase.
Barselona’1973, Belgrada’1975, Lježa’1977, Turīna’1979
SPĀNIJAS ATGRIEŠANĀS. Pirmā EuroBasket vicečempioni medaļu dalīšanā nebija piedalījušies 38 gadus. Madrides “Real” gan bija viens no labākajiem klubiem Eiropā, bet tā pamatspēku veidoja amerikāņi. Pirms Barselonā paredzētā EuroBasket’1973 divus – rezultatīvo aizsargu Veinu Brabenderu un centru Klifordu Luiku – izdevās naturalizēt un pusfinālā Spānijas vienība pielika punktu PSRS izlases astoņu titulu sērijai – 80:76.
DIENVIDSLĀVU ZELTA PAAUDZE. Finālspēlē Spānija gan piedzīvoja zaudējumu (neveiksmju izšķirošajā cīņā vēl būs daudz), nespējot apturēt Dienvidslāvijas komandas līderus (67:78). Lielisks bija centrs Krešimirs Čosičs (23 punkti finālā, vidēji 12,3 turnīrā), bet viņam līdzās bija izveidojies vesels zvaigžņu ansamblis – saspēles vadītājs Zorans Slavničs (attēlā), snaiperi Dragans Kičanovičs un Dražens Dalipagičs (9 finālā, 8 turnīrā), spēka uzbrucējs Vinko Jelovacs. Viņi vēl liks par sevi runāt bieži un daudz.
BRONZA ARĪ LIETUVAI UN IGAUNIJAI. Cīņā par trešo vietu Padomju Savienības izlase ar 90:58 sagrāva Čehoslovākijas komandu. Bronzas medaļas tika lietuvietim Modestam Paulauskam (7 spēlēs 84 punkti) un igaunim Jākam Salumetam (6/36). Nākamajos divi EuroBasket turnīri kļuva par vienīgajiem, kuros Baltijas valstis nebija pārstāvētas ne ar vienu spēlētāju.
MĀJINIEKU TRIUMFS. 1975. gadā EuroBasket turnīrs tika izspēlēts jūnijā Belgradā. Mājinieki pārliecinoši uzvarēja sešās spēlēs pēc kārtas un bija pārāki arī finālspēlē, kaut arī Padomju Savienības komanda saglabāja intrigu līdz pašai galotnei – 90:84 dienvidslāvu labā. Uzvarētājiem Dragans Kičanovičs guva 22 punktus, zaudētājiem Sergejs Belovs iemeta 29 (visā turnīrā viņam vidēji 22,7 punkti). Bronza – Itālijai.
VILTĪBA PRET VILTĪBU. Pirms EuroBasket1977 Padomju Savienības izlases galvenā trenera postenī atgriezās eksrīdzinieks Aleksandrs Gomeļskis. Grupas turnīra priekšpēdējā kārtā PSRS izlase ar 87:95 zaudēja Itālijai un parādījās reāla iespēja, ka galvenie favorīti šoreiz tiksies jau pusfinālā. Tāds pavērsiens, acīmredzot neietilpa Dienvidslāvijas vienība ar 103:111 piekāpās Čehoslovākijas vienībai, arī atkāpjoties uz otro vietu grupā.
TOMĒR BEZ PĀRSTEIGUMIEM. Pusfinālā viss nostājās savās vietās: Dienvidslāvija – Itālija 88:69, PSRS – Čehoslovākija 91:76, bet finālā dienvidslāvu pārsvars pār padomju komandu bija neapstrīdams – 74:61. Trešais zelts!
IEMIGUŠIE MILŽI. Trīs pēc kārtas izcīnītie Eiropas čempionu tituli, kā arī zelts 1978.gada pasaules čempionātā dienvidslāvu zvaigznēm bija radījuši motivācijas deficītu vai kādas citas psiholoģiskās problēmas. Itālijā notikušajā EuroBasket1979 ierindā bija visas zvaigznes, taču spēle nevedās. Izspēles sistēma bija mainīta – pēc grupu turnīriem sešas labākās komandas izspēlēja apli, pēc kura divas labākās sacentās finālspēlē. Dienvidslāvijas izlase līdz tam netika – 77:96 pret PSRS izlasi un 76:77 pret Izraēlu. Tikai 3. vieta.
ZELTS AR FIZISKO PĀRSPĒKU. Padomju Savienības izlase izcēlās ar septiņiem virsdivmetriniekiem, starp kuriem īpaši izcēlās ukraiņu centra spēlētāji Vladimirs Tkačenko (220 cm) un Aleksandrs Belostennijs (218). Finālspēlē PSRS komandai pretim stājās stila ziņā visizdevīgākā pretiniece – Izraēlas komanda, kuras garākā spēlētāja augums bija tikai 202 cm. Izraēlieši žilbināja ar individuālo tehniku un sarežģītām kombinācijām, taču šis skaistums zaudēja efektivitāti, saduroties ar PSRS izlases nospiedošo augumu pārsvaru – 98:76 (Tkačenko 29 punkti).
JAUNĀS PAAUDZES VĒSTNESIS. PSRS izlases sastāvā bija 20 gadus vecais lietuviešu aizsargs Valdemārs Homičs – fiziski spēcīgs puisis, kurš bija uzticams cīnītājs īsts basketbola darbarūķis. Pirmajā turnīrā viņš kalnus negāza (5 spēles, vidēji katrā 6 punkti), bet turpmākajos 15 gados kļūs par neaizstājamu cīnītāju gan Kauņas “Žalgiris”, gan PSRS un visbeidzot arī neatkarīgās Lietuvas izlasē.
**
No 1957. līdz 1971. gadam notikušajos astoņos Eiropas čempionātos pirmo vietu izcīnīja Padomju Savienības izlase, šajā laikā 68 spēlēs izcīnot 67 uzvaras. Unikālās sērijas tapšanā bija piedalījušies 49 spēlētāji, tai skaitā seši latvieši (arī pa sešiem igauņiem un ukraiņiem, pieci gruzīni, trīs lietuvieši).
Neapole’1969 un Esene’1971: supersērijas beigas
FINĀLTURNĪRĀ TIKAI 12. 1969. gada Eiropas čempionātā FIBA samazināja finālturnīra dalībnieku skaitu no 16 līdz 12 komandām, un tikai rīkotājiem garantēja vietu starp dalībniekiem bez kvalifikācijas spēlēm. Šis lēmums bija liktenīgs visu iepriekšējo turnīru dalībniekiem Francijas basketbolistiem, kuri palika ārpus finālistu duča.
DIENVIDSLĀVIJA ZAUDĒ KORĀČU. 1969.gada 2.jūnijā 30 gadu vecumā autokatastrofā gāja bojā triju Eiropas čempionātu rezultatīvākais spēlētājs Radivoje Koračs.
JĀUZVAR ĪSTAJĀ BRĪDĪ. Galvenās favorītes Padomju Savienības un Dienvidslāvijas izlases satikās jau grupas turnīra pēdējā kārtā, un virsroku pārliecinoši ar 73:61 guva dienvidslāvi. PSRS izlasei pārtrūka 57 uzvaru sērija Eiropas čempionātos. Sāpīgi, tomēr svarīgāk bija kas cits – trīs dienas vēlāk abas vienības vēlreiz satikās finālspēlē, un tajā pārsvars jau bija PSRS izlases pusē – 81:72. Uzvarētājiem 20 punktus guva komandas kapteinis Modests Paulausks (attēlā). Bronza Čehoslovākijas izlasei.
BALTIEŠU IEGULDĪJUMS. Paulausks bija lielisks visā turnīra laikā (vidēji spēlē 17 punktu – 7/119). Igauņu „frakciju” šoreiz pārstāvēja tikai Prīts Tomsons (7 spēlēs 32 punkti). Divi spēlētāji – saspēles vadītājs Aleksandrs Kuļkovs (7/26) un centrs Vladimirs Andrejevs (7/67) – pēc pieciem gadiem un nopietnu savainojumu ārstēšanas vienu sezonu nospēlēja Rīgas ASK. Starp citu, viens latvietis Neapolē tomēr spēlēja – pēdējā vietā palikušās Zviedrijas izlases sastāvā bija iekļauts Arturs Veigurs, kurš piedalījās 3 spēlēs un guva 6 punktus.
GOMEĻSKIS KRĪT NEŽĒLASTĪBĀ. Sešdesmito gadu beigās no Rīgas aizbraukušais Aleksandrs Gomeļskis Padomju Savienības izlasi bija aizvedis līdz četriem Eiropas čempionu tituliem, taču viņa pirmais valdīšanas posms aprāvās 1970. gadā. Pasaules čempionātā komanda palika “tikai” trešā (aiz Dienvidslāvijas un Brazīlijas), turklāt sportiskajai neveiksmei klāt nāca muitas noteikumu pārkāpums. Liegums izbraukt no valsts un šķiršanās no amata.
FAVORĪTI UZVAR VISUS. 1971. gada Eiropas čempionātā Rietumvācijas pilsētā Esenē Padomju Savienības un Dienvidslāvijas izlases izcīnīja par sešām uzvarām, bet izšķirošajā finālspēlē pārāki bija PSRS basketbolisti (69:64), izcīnot astoto titulu pēc kārtas. Individuālo joprojām nepārspēto rekordu sasniedza Genadijs Voļnovs – 6 zelta medaļas. Bronza aizceļoja uz Itāliju.
ZELTS LIETUVAI UN IGAUNIJAI. Visā turnīrā kārtējo reizi lielāko ieguldījumu PSRS izlases panākumā bija devis lietuvietis Modests Paulausks (7 spēlēs 115 punkti; vidēji spēlē 16,4). Igauniju pārstāvēja Prīts Tomsons (7/36) un aizsargs Aleksejs Tammiste (7/17). Uz vietu PSRS izlasē pretendēja arī 20 gadus vecais Ivars Žvīgurs, kuru konkurences cīņā piebremzēja savainojums.
**
Pēc 12 panākumu un medaļu gadiem 20. gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē Latvijas vīriešu basketbolā iestājās zvaigžņu deficīts. Starptautiskā basketbola lielās cīņas starp pusotra gadu desmita garumā tika izcīnītas bez latviešu līdzdalības.
Helsinki’67: zelts ar igauņu akcentu
OTRAIS ZELTS ČETROS MĒNEŠOS. 1967. gada jūnijā Padomju Savienības izlase pirmo reizi izcīnīja pasaules čempionu titulu. Pēc nepilniem četriem mēnešiem pasaules vicečempioni dienvidslāvi uz EuroBasket1967 aizsūtīja otro sastāvu, bet PSRS izlasei vecākā trenera Aleksandra Gomeļska vadībā ierindā bija deviņi pasaules čempioni, kuriem Tamperē un Helsinkos līdzvērtīgu pretinieku nebija. Finālspēlē Čehoslovākijas izlase tika pārspēta ar 89:77. Trešajā vietā ierindojās Polijas komanda.
REZULTATĪVAIS KAPTEINIS. PSRS izlases līdera statusā bija nostiprinājies 22 gadus vecais lietuvietis Modests Paulausks (attēlā) – 9 spēlēs 126 punkti, tai skaitā finālspēlē 19.
IGAUŅU KVARTETS. Iepriekš latviešu ieņemtās pozīcijas lielvalsts izlasē bija pārņēmuši igauņi – Helsinkos par Eiropas čempioniem kļuva uzreiz četri. Par trīskārtēju Eiropas čempionu kļuva joprojām Maskavā spēlējošais puscentrs Jāks Lipso (savainojuma dēļ turnīrā 4 spēles/18 punkt), divkārtēju – uzbrucējs Tēnu Lepmets (8/29), un izlases pamatspēkiem bija pievienojušies uzbrucējs Prīts Tomsons (9/74) un aizsargs Anatolijs Krikuns (9/80).
**
1964 .gada olimpiskajās spēlēs PSRS izlases sastāvā sudraba medaļas izcīnīja trīs latvieši – Jānis Krūmiņš, Juris Kalniņš un Valdis Muižnieks. Tā bija pēdējā reize ar tik kuplu Latvijas pārstāvniecību. Sešdesmito gadu vidū lielvalsts izlasē aizvien lielāku lomu sāka spēlēt ukraiņi un gruzīni, tuvojās igauņu ziedu laiks.
Maskava’65: zelts Višukam
FAVORĪTU FINĀLS. 16 komandu turnīrs pirmo reizi risinājās divās pilsētās – Maskavā un Tbilisi. Šoreiz izšķirošajā spēlē tikās galvenie favorīti. Dienvidslāvijas izlases līderis turnīra rezultatīvākais spēlētājs (jau trešo reizi pēc kārtas!) Radivoje Korāčs ar deviņiem punktiem šoreiz netika ne tuvu savam vidējam sasniegumam (21,9) un viņa komanda piekāpās mājiniekiem PSRS izlasei ar 49:58. Cīņā par trešo vietu Polijas komanda pārspēja Itālijas izlasi.
ZELTS ARĪ VIŠUKAM. 208 cm garais vidzemnieks Visvaldis Eglītis (attēlā) vēlu sāka trenēties un 29 gadu vecumā vēl bija relatīvi mazpieredzējis spēlētājs, kura stiprākie trumpji bija aktīvā darbība aizsardzībā un cīņā par atlēkušajām bumbām. Joprojām Rīgā dzīvojošais PSRS izlases vecākais treneris Aleksandrs Gomeļskis viņu iekļāva komandas divpadsmitniekā, bet ne pamatrotācijā. Eglītis piedalījās sešās spēlēs no deviņām un palika malā arī finālmačā.
BALTIEŠU IEGULDĪJUMS. Maskavas CSKA pārstāvošais igaunis Jāks Lipso vidēji spēlē guva 8,1 punktu, tai skaitā finālā 6. Savukārt nepilnus 20 gadus vecais debitants no Lietuvas uzbrucējs Modests Paulausks uzreiz kļuva par PSRS izlases rezultatīvāko spēlētāju – vidēji spēlē 14,2 punkti (finālmačā 16).
**
Lai atvieglotu darbu rīkotājiem un stabilizētu sacensību izspēles sistēmu, FIBA nolēma ierobežot dalībnieku skaitu ar 16 vienībām. Pirms 1963. gada čempionāta pirmo reizi tika sarīkots kvalifikācijas turnīrs, bet finālturnīrs pirmo reizi notika rudenī (oktobra sākumā).
Vroclava’63: Jāņa Krūmiņa atvadu sveiciens
LATVIEŠU TRIO JAUNAIS VARIANTS. PSRS izlases sastāvā atkal bija trīs Latvijas basketbolisti, tai skaitā divi debitanti. Trešo reizi Eiropas čempionātā spēlēja Jānis Krūmiņš (7 spēlēs 83 punkti, vidēji 11,9 – otrais rezultāts komandā), kuram kompāniju veidoja 25 gadus vecais ASK snaiperis Juris Kalniņš (9/90; vidēji 10 – trešais rezultāts komandā) un 23 gadus vecais VEF uzbrucējs Oļģerts Jurgensons (8/27). Zināma saikne ar Latviju bija arī igauņu puscentram Jākam Lipso, kurš 1961. un 1962.gada sezonās bija spēlējis Rīgas ASK, bet turpmāk „dienēja” Maskavas CSKA (8 spēlēs 49 punkti). Divpadsmitniekā bija arī igaunis Tēnu Lepmets (7/38).
GOMEĻSKA PIRMAIS ZELTS. 1963. gada sākumā PSRS izlases vecākā trenera amatā tika iecelts 34 gadus vecais Rīgas ASK komandas vadītājs Aleksandrs Gomeļskis, kurš maijā notikušajā pasaules čempionātā ar komandu izcīnīja “tikai” bronzas medaļas. Eiropas čempionāts bija viņa iespēja reabilitēties.
NEGAIDĪTAIS FINĀLS. PSRS izlase uzvarēja visās deviņās spēlēs, vissīvāko pretestību pārvarot grupas turnīra spēlē ar Poliju (64:54; Kalniņš guva 20 punktus). Par nopietnāko konkurenti tika uzskatīta Dienvidslāvijas izlase, kam maijā tika zaudēts pasaules čempionātā. Radivoje Korāčs kļuva par EuroBasket1963 rezultatīvāko spēlētāju (vidēji spēlē 26,4 punkti), taču pasaules vicečempioni paklupa pusfināla mačā ar mājiniekiem poļiem (72:83), kurus PSRS izlase finālā uzvarēja bez īpašām problēmām (61:45; Krūmiņam 17 punktu, Kalniņam 4). Bronza – Dienvidslāvijai.
***
1961. gada pavasarī EuroBasket pirmo reizi uzņēma Belgrada. Spēles notika vieglatlētikas manēžā, kuras tribīnēs bija vietas 12 000 skatītāju.
Belgrada’61: vēl viena basketbola lielvara
LIELĀKAIS DALĪBNIEKU SKAITS. Piedalījās 19 valstu komandas, mudinot FIBA turpmāk domāt par kvalifikācijas turnīru rīkošanu. Pirmo reizi Eiropas čempionātā startēja Zviedrijas izlase, kuras sastāvā bija arī Latvijā dzimušais Gunārs Kraulis (5 spēles, 7 punkti).
KĀRTĒJAIS ZELTS LIELAJAM TRIJNIEKAM. Trīspakāpju turnīrā pārliecinoši labākā bija Padomju Savienības izlase, kas uzvarēja visās deviņās spēlēs. Par trīskārtējiem Eiropas čempioniem kļuva Maigonis Valdmanis (8 spēlēs 43 punkti) un Valdis Muižnieks (8/53), otrais Eiropas zelts Jānim Krūmiņam (6/47; tai skaitā 18 punkti izšķirošajā spēlē ar Dienvidslāvijas komandu – 60:53; attēlā #9). Viņi bija vienīgie baltieši komandā. Savukārt Rīgas ASK vadītājs Aleksandrs Gomeļskis bija zaudējis izlases otrā trenera vietu, jo nespēja sastrādāties ar vecāko treneri Surenu Spandarjanu.
PIESAKĀS DIENVIDSLĀVIJA. Mājinieki pirms turnīra netika pieskaitīti favorītiem, taču jaunais 196 cm garais uzbrucējs Radivoje Korāčs kļuva par visa turnīra spožāko zvaigzni un rezultatīvāko spēlētāju, vidēji mačā gūdams 24 punktus, un viņa precīzie āķa metieni iedvesmoja arī partnerus. Turnīra laikā Dienvidslāvijas izlase zaudēja tikai PSRS komandai (pusfināla grupā ar 58:75, finālā ar 53:60), pelnīti izcīnot sudraba medaļas un uz palikšanu ielaužoties Eiropas elitē. Bronzas spēlē Bulgārija – Francija 55:46.
**
1959. gada maijā Eiropas čempionāts pēdējo reizi notika zem klajas debess (dažas spēles vai to daļas lietus dēļ gan tika pārceltas uz iekštelpām). 17 komandas pirmo reizi uzņēma Stambula – viena no tikai četrām pilsētām, kur EuroBasket noticis trīs reizes (vēl arī Belgradā, Prāgā un Berlīnē; turklāt tikai Stambulā un Belgradā trīs reizes dalītas medaļas)
EuroBasket’59: latviešu trio zvaigžņu brīži
TRIO PLUS VIENS. 1958. gadā PSRS izlase uzvarēja tolaik prestižajā Mairano turnīrā un uzvarētāju sastāvā bija uzreiz pieci Rīgas ASK basketbolisti – debitēja uzbrucējs Alvils Gulbis (tenisista Ernesta vectēvs) un spēka uzbrucējs Gundars Muižnieks. Tomēr uz Eiropas čempionātu sastāvā tika iekļauts tikai “lielais trijnieks”, un divpadsmitniekā šoreiz nebija ne lietuviešu, ne igauņu. Toties pie lielvalsts izlases stūres līdzās galvenajam trenerim Surenam Spandarjanam pirmo reizi stājās 30 gadus vecais Rīgas ASK treneris Aleksandrs Gomeļskis.
IZŠĶIROŠS IEGULDĪJUMS. Tieši EuroBasket1959 Rīgas ASK līderi aizvadīja savas labākās spēles PSRS izlases sastāvā. Centra spēlētājs Jānis Krūmiņš bija rezultatīvākais PSRS izlasē (vidēji spēlē 13,9 punkti), tai skaitā guva 28 punktus vissīvākajā mačā ar Bulgārijas izlasi (66:60) un sameta 32 punktus Francijas izlases grozā (88:72), kas izšķīra zelta medaļu likteni. Pamatsastāva saspēles vadītājs Maigonis Valdmanis bija komandas kapteinis (9 spēlēs 75 punkti). Uzbrucējs Valdis Muižnieks (8 spēlēs 62 punkti; attēlā #3) labāko sniegumu demonstrēja tieši mačos ar tuvākajiem konkurentiem Franciju, Čehoslovākiju un Bulgāriju.
KONKURENTI ATPALIEK. PSRS izlase uzvarēja visās deviņās spēlēs, iegūstot 1. vietu gan grupas turnīrā, gan pusfināla, gan fināla grupā. Tuvākie konkurenti piedzīvoja vismaz divus zaudējumus. Sudrabs – Čehoslovākijas basketbolistiem, bronza – Francijai.
**
Piecdesmito gadu vidū noteikumu korekcija izraisīja īstu apvērsumu basketbolā – komandas viena uzbrukuma laiku limitēja ar 30 sekundēm. Spēle kļuva ātrāka, dinamiskāka, rezultatīvāka, skatāmāka. Savukārt Padomju Savienības basketbolā “apvērsumu” bija veikusi Rīgas ASK komanda un Latvijas izlase. No 1955. līdz 1965. gadam latviešu zvaigznes ieņēma stabilas pozīcijas arī lielvalsts izlasē, sešiem spēlētājiem kopā iekrājot 12 Eiropas čempionu titulus.
Sofija’57: zelts lāpu gaismā
LATVIEŠU DUETS. Rīgas ASK lielais trijnieks – saspēles vadītājs Maigonis Valdmanis, vieglais uzbrucējs Valdis Muižnieks un centrs Jānis Krūmiņš – 1956. gadā no Melburnas atgriezās ar olimpiskajā turnīrā izcīnītajām sudraba medaļām un trijotnes gatavojās arī Eiropas čempionātam. Īsi pirms turnīra trio pārvērtās duetā – Krūmiņam bija spiests palikt mājās un ārstēt treniņos samocīto muguru. Divpadsmitniekā bija arī pieredzējušie lietuvieši Aļģirds Lauritens un Stasis Stonkus, kā arī igaunis Marts Laga.
SKATĪTĀJU SKAITA REKORDS. Bulgārijā basketbols piecdesmito gadu beigās piedzīvoja savus labākos laikus. Tas izpaudās gan laukumā, kur mājinieku izlase bija viena no favorītēm, gan tribīnēs. Izšķirošo maču laikā Sofijas „Levski Spartak” futbola stadionā bija pulcējušies 48 000 skatītāju. Absolūts Eiropas čempionātu rekords! Dienvidnieciski siltajos vakaros tribīnes izgaismoja temperamentīgo skatītāju dedzinātās avīžu lāpas.
AUSTRUMEIROPAS TRIUMFS. Piedalījās 16 valstu komandas, kas vispirms izspēlēja četrus grupu turnīrus, bet tad labāko astoņnieks apļa turnīrā noskaidroja čempionus. Noslēguma tabula padomju ideologiem deva iespēju runāt par “sociālistiskās nometnes” pārākumu, jo labākie rietumnieki – Francijas izlase – ieņēma tikai 8. vietu. Patiesībā izskaidrojums bija vienkāršs: totalitārās valstis krietnu daļu resursu novirzīja „skatloga” spodrināšanai (skatieties, ko spējam!), kamēr Rietumi grūtajā pēckara laikā vispirms deva iespēju atkopties tautsaimniecībai un cilvēku personīgajai labklājībai, sporta attīstīšanu atliekot uz vēlāku laiku. Laiks daiļrunīgi parādīja, kura pieeja ilgtermiņā bijusi efektīvāka.
NEPLĀNOTĀ FINĀLSPĒLE. Labāko 8 komandu turnīrā PSRS izlasei visgrūtāk nāca panākums pret Čehoslovākijas komandu (62:60), Bulgārijas komanda gandrīz paklupa pret Franciju (68:65). Tomēr kalendāra sastādītāji nebija kļūdījušies – turnīra pēdējā kārtā 30. jūnija vakarā Sofijas stadionā notika īsta finālspēle.
MŪSĒJO PIENESMUMS. Maigonis Valdmanis, kā sbornajas galvenais saspēles vadītājs izcēlās ne tik daudz ar gūtajiem punktiem (10 spēlēs kopā 73), cik prasmīgu komandas spēles diriģēšanu. To Maigais darīja arī finālspēlē, būdams laukumā gandrīz visas 40 minūtes (8 punkti). Valdis Muižnieks parasti devās laukumā uz maiņu (8 spēlēs 50 punkti). Arī finālspēlē, kuras otrā puslaika vidū nomainīja rezultatīvāko PSRS izlases spēlētāju čempionātā lietuvieti Stasi Stonku. Maiņa izrādījās veiksmīga – Muižnieka caurgājieni uzšķērda mājinieku aizsardzību, un 6 gūtie punkti palīdzēja radīt izšķirošo lūzumu – 60:57 PSRS izlases labā un Eiropas čempionu tituls bija atgūts! Otrajā vietā Bulgārija, trešajā – Čehoslovākija.
**
1955. gadā vēlreiz un nu jau uz visiem laikiem tika lauzta tradīcija, ka čempioni rīko nākamo Eiropas čempionātu. Padomju Savienībai otro turnīru pēc kārtas FIBA nepiedāvāja, saimnieku godu uzticot Ungārijai.
Budapešta’55: vēl viens zelts mājiniekiem
SĒRIJA PĀTRŪKST. Padomju Savienības izlase, kas iepriekš trīsarpus turnīros bija izcīnījusi 32 uzvaras pēc kārtas, Budapeštā vispirms ar 74:81 zaudēja Čehoslovākijas izlasei, bet izšķirošajā mačā ar 68:82 piekāpās Ungārijas vienībai, finišējot tikai trešajā vietā. 18 komandu konkurencē par čempioniem pirmo un pēdējo reizi kļuva ungāri, sudrabs – Čehoslovākijai
BRONZA ARĪ BALTIEŠIEM. Lietuvu pārstāvēja Stasis Stonkus, Kazis Petkēvičs un Aļģirds Lauritens, Igauniju – Marts Laga.
TIKAI SILIŅŠ. Savu otro (un pēdējo) Eiropas čempionātu aizvadīja Gunārs Siliņš, kurš jau kārtoja atgriešanos Rīgā un pievienošanos ASK komandai. Budapeštas stadiona grozos 11 spēlēs viņš sabēra 101 punktu (vidēji spēlē 9,2) – trešais labākais rezultāts PSRS komandā. Citu latviešu komandā nebija, kaut arī Rīgas ASK komanda gadu iepriekš jau bija sasniegusi ceturto vietu PSRS čempionātā un dažus mēnešus pēc EuroBasket’1955 izcīnīja Padomju Savienības čempionu titulu, piesakot veselu augsta līmeņa spēlētāju plejādi.
**
Piecdesmito gadu sākumā cieši noslēgtā Padomju Savienības robeža tomēr pavērās starptautiskai sporta sabiedrībai. Eiropas basketbola čempionāta vajadzībām atbilstošas sporta zāles Maskavā vēl nebija, taču tika atrasta iespaidīga izeja – 17 komandu turnīrs 1953. gada pavasara beigās tika sarīkots „Dinamo” futbola stadionā. Daždien spēļu grafiku gan pajauca lietusgāzes, tomēr kopumā laika apstākļi bija saudzīgi un viss risinājās gana raiti. Izšķirošos mačus tribīnēs noskatījās 32 000 skatītāju – rekords, kas noturējās četrus gadus.
Maskava’53: Nopelniem bagātais Siliņš
PĀRLIECINOŠIE MĀJINIEKI. Pēc četriem grupu turnīriem astoņas labākās komandas pēc apļa sistēmas sadalīja medaļas. PSRS izlase pārliecinoši uzvarēja visās 10 spēlēs, nelielas problēmas radās tikai mačos ar Ungārijas (29:24) un Čehoslovākijas (49:41) izlasēm. Septiņu spēļu distancē tuvākie sekotāji no mājiniekiem atpalika par trim(!) uzvarām, „noasiņojot” savstarpējos mačos. Otrajā vietā ierindojās Ungārijas izlase, trešajā – Francija (pa 4 uzvarām bija arī Čehoslovākijas un Izraēlas vienībām).
DAUDZU TAUTĪBU BĒRNI. PSRS izlases panākumu kaldināšanā piedalījās četri lietuvieši (Steps Butauts, Kazis Petkēvičs, Aļģirds Lauritens un Justs Lagunāvičs), divi igauņi (Heino Krūss un Ilmars Kullams), gruzīns (Otars Korkija) un Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā armēņu emigrantu ģimenē dzimušais Armenaks Alačačjans, kurš tikai dažus gadus iepriekš bija atgriezies senču dzimtenē (20 gadus vēlāk viņš no padomju „paradīzes” aizmuks uz Ziemeļameriku), kā arī…
MASKAVIETIS SILIŅŠ. 1952. gada vasarā 18 gadus saspēles vadītājs Maigonis Valdmanis PSRS izlases sastāvā bija ieguvis 2. vietu olimpiskajās spēlēs, bet 1953. gadā Eiropas čempionātā lielvalsts izlases sastāvā bija cits latvietis – uzbrucējs Gunārs Siliņš (attēlā Nr.5). Trenera Augusta Raubena audzēknis četrdesmito gadu beigās atsaucās uzaicinājumam spēlēt Maskavā, padomju diktatora Staļina jaunākā dēla Vasilija aizgādībā esošajā Gaisa karaspēka komandai (VVS), lai obligātā karadienesta gadus pārlaistu basketbola laukumos. Kopā ar komandu izcīnīja PSRS čempionāta bronzu (1950. gadā), sudrabu (1951. un 1953.) un zeltu (1952). Pirms Eiropas 1953. gada čempionāta latvietis tika iekļauts PSRS izlasē un kļuva par vienu no galvenajiem sbornaja uzvaru kaldinātājiem.
IEKRITA ACĪS HRUŠČOVAM. Pats Siliņš par saviem varoņdarbiem stāstījis sulīgi: „Mūsu komanda titulu bija nodrošinājusi jau dienu pirms pēdējās spēles, un tas tika atzīmēts ar krietnu banketu. Mani kolēģi tāpēc nākamajā dienā bija visai slābi. Uzvarai vai zaudējumam pret Dienvidslāviju nebija nekādas nozīmes. Bet tribīnēs sēdošajam Maskavas komunistu virsvadonim Ņikitam Hruščovam, kurš tad vēl nebija salīdzis mieru ar dienvidslāvu barvedi Tito, uzvara pār šiem „renegātiem” šķita ļoti svarīga. Es, no rīta izdzēris lielo glāzi šampanieša, biju ļoti labā formā. Iemetu kādus 37 vai 38 punktus. Ņikita savam padomniekam teicis: „Vot tak igrajet zaslužennij!” (Tā spēlē nopelniem bagātais) Tieši tajā laikā tika kārtoti dokumenti par Nopelniem bagātā sporta meistara nosaukuma piešķiršanu diviem Lietuvas basketbolistiem. Vadoņa sekretārs klāt pierakstīja arī manu uzvārdu.”
SKAITĻI PRECIZĒ: Sausā statistika gan pakoriģē subjektīvās atmiņas. Patiesībā Dienvidslāvijas izlases grozā Siliņš sabēra „tikai” 24 no 57 punktiem, bet ražīgi bija spēlējis arī ar Beļģiju (21), Franciju (20), Ungāriju (17). Kopējais loms – 9 spēlēs 113 punkti. Vidēji 12,6 punkti spēlē – rezultatīvākais spēlētājs PSRS izlasē komandā (Korkijam 12,1, Butautam 11,9)! Latviešiem atkal bija savs Eiropas čempions basketbolā – 18 gadus pēc valstsvienības triumfa Ženēvā.
**
1951. gada maijā pēc četru gadu pārtraukuma EuroBasket atgriezās Eiropā – pirmo reizi turnīru rīkoja Francijas Basketbola federācija.
Parīze’51: ar Austrumeiropas akcentu
BASKETBOLS VELOTREKĀ. Maija sākumā Parīzē spēlēja 14 valstu komandas, bet neatbrauca iepriekšējā turnīra uzvarētāji ēģiptieši (“revanšējoties” par kolēģu mazo atsaucību iepriekšējā turnīrā Kairā). Basketbola laukums tika ierīkots slēgta velotreka vidū – piecdesmitajos gados tas bija vienīgais Eiropas čempionāts, kas risinājās zem jumta (12 000 skatītāju).
DRAMATISKS FINĀLS. Francijas izlases cerības pirmo reizi izcīnīt titulu aprāvās pusfinālā, kur mājinieki ar 50:59 piekāpās Čehoslovākijai. Finālspēlē Padomju Savienības izlase Čehoslovākiju pārspēja ar punkta starpību (45:44). Uzvarētājiem 17 punktus guva lietuvietis Steps Butauts, zaudētājiem 16 sameta čempionāta rezultatīvākais spēlētājs Ivans Mrazeks (vidēji spēlē 17,1; Butautam 15,9). Bronzas spēlē Francija – Bulgārija 55:52.
VĒL BEZ LATVIEŠIEM. 1951.gada martā Rīgas komanda uzvarēja prestižajā PSRS Astoņu pilsētu turnīrā, saspēles vadītāji Maigonis Valdmanis un Raimonds Karnītis tika iekļauti lielvalsts izlases kandidātos, uzbrucējs Jānis Ostrouhs PSRS studentu komandas sastāvā kļuva par pasaules studentu spēļu uzvarētāju, izlases treneru redzeslokā bija arī vairākus gadus Maskavas komandā spēlējušais snaiperis Gunārs Siliņš Tomēr startam Eiropas čempionātā neviens latvietis PSRS izlases sastāvā vēl netika iekļauts. Starp 14 Eiropas čempioniem bija igauņi Ioans Lisovs, Heino Krūss un Ilmars Kullams, kā arī lietuvieši Steps Butauts un Justs Lagunāvičs.
Kaira’49: eksotiskais turnīrs
Sekojot tradīcijai, 1949. gadā Eiropas 6. čempionātu vajadzēja rīkot čempionu valstij Padomju Savienībai. Taču staļiniskā valsts jau bija sākusi norobežoties no ārpasaules, savukārt vicečempionvienība Čehoslovākija negribēja rīkot otro turnīru pēc kārtas. Gods un pienākumi automātiski nonāca pie 1947.gada turnīra trešās komandas Ēģiptes…
EIRĀZIJAS ČEMPIONĀTS. Tālajā ceļā bija gatavas doties tikai četras Eiropas komandas – Francijas, Nīderlandes, Grieķijas un Turcijas izlases. Piektā – Itālijas izlase – bija pieteikusies, taču 11 dienas pirms EuroBasket sākuma Turīnas futbola komandas spēlētāji gāja bojā aviokatastrofā un basketbolisti atteicās no tālā ceļojuma. Lai palielinātu dalībnieku skaitu ēģiptieši piesaistīja tuvos kaimiņus no Libānas un Sīrijas, tomēr no antirekorda neizvairījās – piedalījās 7 vienības, kas izspēlēja apli.
ĒĢIPTES TRIUMFS. Mājinieki lietderīgi izmantoja sava laukuma priekšrocības, apļa turnīra izšķirošajos mačos sagraujot Franciju ar 57:36 un pārspējot Grieķiju ar 50:39. Sudrabs frančiem, bronza – grieķiem.
Prāga’47: PSRS izlases pirmais triumfs
VIESMĪLĪGĀ PRĀGA. Sekojot pirmskara laika tradīcijai, 4. čempionāta uzvarētājiem bija tiesības rīkot nākamo turnīru. Prāgas atrašanās teju vai Eiropas centrā atviegloja ceļošanu un pieteicās 14 komandas, ieskaitot Ēģiptes izlasi, kuras līdzdalību FIBA akceptēja ar tādu pašu argumentu, kā desmit gadus iepriekš Rīgā – viņiem tak Āfrikā nav ar ko spēlēt… Uz Eiropas basketbola lielās skatuves debitēja divas nākamās lielvaras – Padomju Savienības un Dienvidslāvijas izlases. Ar dažādām sekmēm.
IGAUŅI, LIETUVIEŠI, GRUZĪNI… Katra komanda varēja pieteikt 14 spēlētājus un PSRS izlases sastāvā bija arī lietuvieši Steps Butauts (ilggadējā Rīgas komandu trenera Ramūna tēvs), Vīts Kulakausks, Justs Lagunāvičs un Kazis Petkēvičs, igauņi Ioans Lisovs un Ilmars Kullams, arī gruzīni Otars Korkija un Nodars Džordžikija. Latvijas basketbola sabiedrība karā bija cietusi vissmagāk, nopļaujot vai aizsūtot trimdā gandrīz veselu spēlētāju paaudzi. Jaunu talantu izaugšanai vajadzēja laiku.
KOPĒJĀ JAUDA. Dažādas basketbola skolas, dažāda pieredze, arī asa savstarpējā konkurence par spēles laiku – šie faktori varēja kļūt gan par PSRS izlases trumpjiem, gan zemūdens akmeņiem. Iznāca pirmais variants – sarkanajos kreklos ietērptā PSRS komanda pārliecinoši uzvarēja visās sešās spēlēs, tai skaitā finālmačā ar mājiniekiem – 56:37. Spēlē par trešo vietu Ēģiptes komanda pārspēja Beļģiju (50:48). Dienvidslāvijas komanda debijas reizē ierindojās priekšpēdējā 13. vietā.
Ženēva’46: Čehoslovākijas triumfs
KARŠ IZJAUC EIROPAS KARTI. ” 1941. gadā būs ceturtās Eiropas meistarsacīkstēs Varšavā. Šī pilsēta mums viegli sasniedzamas un, protams, Latvijas līdzdalībai šķēršļu nebūs,” 1939.gada maijā optimistiski rakstīja laikraksts „Rīts”. Šķēršļi radās – hitleriskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības sāktais Otrais pasaules karš uz sešiem gadiem izjauca starptautiskos sporta sarīkojumus. Kad lielā vētra bija norimusi, daudzi, arī basketbolisti, pāršķīra vēstures tumšo lappusi un ķērās rakstīt turpinājumu. Lai arī dažas lapas bija izrautas uz neatgriešanos, bet citas aizlocītas un padarītas neredzamas uz ilgiem gadiem. Arī tās, kuras trīsdesmito gadu nogalē tik spoži bija pierakstījušas pirmo trīs EuroBasket turnīru uzvarētājas Latvijas un Lietuvas valstsvienības. Pirmie pēckara gadi nāca ar jauniem čempioniem un – bez latviešu līdzdalības.
FINĀLSPĒLĒ TIKAI +2. Pirmajā pēckara EuroBasket piedalījās 10 valstu komandas, šoreiz spēlējot pēc divpakāpju sistēmas: vispirms trīs grupu turnīri, tad pusfināli un spēles par vietām. Līdz finālspēlei tika Čehoslovākijas un Itālijas izlases (34:32). Īpaši tika slavēts jauno čempionu centra spēlētājs 193 cm garais Ivans Mrazeks, kurš tiek uzskatīts par vienu no spožākajām starptautiskā basketbola zvaigznēm pirmajā pēckara dekādē. Savukārt Itālijas komandas līderis Džuzepe Stefanīni esot bijis pirmais eiropietis, kurš regulāri metis lēcienā. Par trešo vietu cīnījās Ungārija – Francija (38:32).
PIRMOS ČEMPIONUS IGNORĒ. Okupētās Latvijas komandai nebija izredžu tikt līdz Ženēvai, bet Zviedrijā patvērumu radušo latviešu Jaunekļu kristīgās savienības (YMCA) izveidotājs Elmārs Caune, saskaitījis ārpus Latvijas nokļuvušos meistarīgos basketbolistus, uzsāka saraksti ar ilggadējo Latvijas Republikas sūtni Šveicē Jūliju Feldmani, meklējot iespējas pievienoties Eiropas čempionāta dalībniekiem. FIBA amatpersonām tika ierosināts, ka latviešu trimdinieki kā pirmie čempioni varētu spēlēt zem YMCA karoga (līdzīgu ideju izvirzīja arī lietuvieši). Ilūzijas izkliedēja sūtņa Feldmaņa atbilde: „Ļoti godātais Caunes kungs, pagodinos Jums paziņot, ka Eiropas basketbola meistarsacīkšu lietā nebija nekas vairāk iespējams darīt, jo Šveices ārlietu ministrija bija pret mūsu komandas pielaišanu sacīkstēs.”
BAILĪGĀ MASKAVA. Vienas durvis latviešu priekšā bija aizvērušās uz teju 50 gadiem, toties citas pavērās. Padomju sporta sistēma steidza integrēt anektēto Baltijas valstu labākos sportistus savā izlasē. Bet – saņemto uzaicinājumu piedalīties Eiropas basketbola čempionātā PSRS sporta vadība ignorēja. „Valsts augstākās vadības uzstādījums bija nepārprotams – starptautiskajās sacensībās piedalīties tikai tādā gadījumā, ja ir reālas izredzes izcīnīt pirmo vietu. Neveiksmes gadījumā vajadzēja būt gataviem visļaunākajam (lasi – bargām represijām). Par basketbolistu spēku līmeni priekšstata nebija, pirms debijas oficiālās sacensībās, vajadzēja pārbaudīt spēkus zemāka līmeņa starptautiskās spēlēs” četrdesmito gadu nogalē padomju sporta virsotnēs valdošo noskaņojumu savā grāmatā raksturojis tālaika PSRS sporta komitejas vadītājs Nikolajs Romanovs.
Kauņa’39: Lietuva gavilē, Latvija dusmojas
KAISLĪBAS KULUĀROS. Čempionāta priekšvakarā komandu pārstāvji vienojās par izspēles sistēmu – astoņas komandas sacentīsies apļa turnīrā! Latvijas un Polijas pārstāvji ierosināja ierobežot dalībnieku augumus, nepielaižot turnīram spēlētājus, kuri garāki par 190 cm. Galvenais „iemesls” bija meklējams Lietuvas izlases sastāvā – tas bija 206 cm garais Franks (Prans) Lubins. 1936. gadā ASV izlases sastāvā viņš bija kļuvis par Berlīnes olimpisko spēļu čempionu, bet tagad Eiropas čempionāta mandātu komisijai uzrādīja Lietuvā – Biržu baznīcā – izdotu kristāmzīmi, kas pierādīja, ka milzis dzimis Lietuvā (Lietuvas komandas sastāvā bija vēl trīs ASV dzimuši basketbolisti). FIBA it kā bija gatava kompromisam – labākajai komandai starp tām, kuru sastāvā nebija šādu „milžu”, tika apsolīts tituls „otrais Eiropas meistars”. Pēc turnīra šo solījumu aizmirsa.
IZŠĶIROŠĀ SPĒLE PIRMAJĀ DIENĀ. Atklāšanas spēlē satikās abi pirmie Eiropas meistari (un daudzuprāt – galvenie pretendenti uz Kauņas zeltu): Lietuva – Latvija. Otrā puslaika vidū latvieši sasniedza lielāko pārsvaru (27:21), taču mājinieki izlīdzināja rezultātu un spēles liktenis izšķīrās galotnē. Nepilnu minūti pirms beigām Alfrēds Krauklis ar soda metienu panāca 36:35. Par turpinājumu aculieciniekiem atmiņā bija iespiedušās dažādas versijas, bet sausais protokols fiksēja Lubina precīzo metienu pēdējā sekundē – 36:37… Latviešiem bija aizdomas, ka Lubins iemetis jau pēc spēles laika beigām, bija aizvainojums uz “nepieklājīgajiem” skatītājiem, bija rūgtums par Amerikā augušo „profesionāļu” līdzdalību sāncenšu komandā. Emociju karstumā izskanēja pat aicinājums braukt mājās. Par laimi, komandas vadītājs Valdemārs Baumanis tam nepakļāvās.
JAUDĪGIE VICEČEMPIONI. 1938. un 1939.gads bija pats veiksmīgākais laiks Latvijas valstsvienības vēstures pirmajā posmā – 19 starptautiskās spēlēs bija izcīnītas 16 uzvaras (tai skaitā Kauņā 5-2). Treneris V. Baumanis bija sagatavojis lielisku septiņnieku. Visvaldis Melderis un Voldemārs Šmits bija gan atlētiski, gan precīzi metienos. Kopā ar viņiem uzbrukuma trio veidoja dažādu taktisko knifu meistars Alfrēds Krauklis vai ātrais un veiklais ģimnāzists Aleksandrs Vanags. Aizsarga Kārļa Ārena spēles stils jau vēstīja par jaunām vēsmām basketbola taktikā – puisis, aktīvi iesaistījās pretinieku groza apdraudēšanā gan ātrajos triecienos, gan ar tālmetieniem. Neuzkrītošāk, taču ļoti lietderīgi darbojās aizsargi Jānis Graudiņš un Maksis Kazāks (vēl seši spēlētāji piedalījās dažās mazāk svarīgajās spēlēs). Turnīra turpinājumā latvieši pārliecinoši uzvarēja Ungārijas izlasi (58:24), sagrāva Somiju (108:7), pieveica Itāliju (38:23) un Franciju (45:26). Pagarinājumā gan nācās piekāpties Igaunijai (25:26), toties ar 43:20 tika sagrauta iepriekš neērtā pretiniece Polijas izlase – 2. vieta. Pirmie – lietuvieši, trešie – poļi.
Rīga’37: čempionu šķīvis ceļo uz Lietuvu
8 KOMANDAS, 4 DEBIJAS. Uz Rīgu neatbrauca pirmā čempionāta 2. vietas ieguvēji Spānijas basketbolisti (valsti plosīja pilsoņu karš) un 2. vietas ieguvēji šveicieši (neapmierināja latvieši solītā ceļa nauda). Toties līdz ar Čehoslovākijas, Itālijas un Francijas komandām piedalījās gadu iepriekš Berlīnes olimpiskajās spēlēs 4. vietu izcīnījusī Polijas komanda, favorītiem pieskaitāmā Igaunijas izlase, par pastarīti uzskatītā Lietuvas vienība un viesi no tālās Ēģiptes. Komandas tika sadalītas divos četriniekos un pēc grupu turnīriem pa divām labākajām turpināja cīņu par titulu.
PIEVIĻ NERVI UN ARITMĒTIKA. Latvijas valstsvienība, protams, cerēja atkārot Ženēvā gūto panākumu. Pārliecinošajai uzvarai pār Čehoslovākijas komandu (44:11) sekoja zaudējums Polijai (25:32), kas savukārt ar 24:29 bija zaudējusi Francijai. Lai iekļūtu labāko kvartetā, latviešiem pēdējā kārtā Francijas komandu vajadzēja pārspēt vismaz ar 6 punktu starpību. Izdevās tikai 26:23… Kā neveiksmes galvenais iemesls tika minēta spēlētāju nervozitāte – pārāk smags izrādījās atbildības slogs, neierasta bija tikai divas nedēļas pirms turnīra sagatavotā Sporta nama plašā zāle, piedevām, atšķirībā no Ženēvas, valstsvienībai nebija stabila lomu sadalījuma starp spēlētājiem un saliedēta pamatpiecnieka. “Mazais pusfināls” izpalika, jo Ēģiptes komanda, protestējot pret, viņuprāt, nepareizu tiesnešu lēmumu, izstājās no turnīra. Mačā par 5. vietu latvieši zaudēja Igaunijas vienībai (19:41). 6. vieta.
LIETUVIEŠU PĀRSTEIGUMS. Līdz 1937. gadam Lietuvas basketbolisti tālu atpalika no tuvākajiem kaimiņiem, taču spēku samērus mainīja vairāku ASV dzimušo lietuviešu iesaistīšanās vēsturiskās dzimtenes komandā. Rīgā Lietuvas izlase pārsteidza visus. Grupas turnīrā uzvaras pār Itāliju (15:9), Igauniju (20:15) un Ēģipti (21:7), pusfinālā – Poliju (31:25), bet finālspēlē 8.maijā pārpildītajā Sporta namā vēlreiz pār Itāliju (24:23). Čempionāta galvenā balva – Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvātais sudraba šķīvis – ceļoja uz Kauņu! Mačā par 3. vietu Francija – Polija 27:24. Turnīra rezultatīvākais spēlētājs – Rūdolfs Jurciņš (vidēji spēlē 12,5 punkti).
Ženēva’35: pirmie pirmajā!
10 KOMANDAS. No 2. līdz 4. maijam Ženēvas izstāžu kompleksā “Palais d’Expositions” iekārtotajā laukumā 10 komandas aizvadīja 17 spēles pēc izslēgšanas sistēmas, izspēlējot visas vietas. Varēja piedalīties visi, kas pieteicās (Portugāle un Spānija iepriekš izspēlēja kvalifikācijas maču, un portugāļi kā zaudētāji palika mājās) un spēja nokļūt līdz Šveicei (piemēram, spēcīgā Igaunijas komanda uz Ženēvu netika naudas trūkuma dēļ).
TRĪS SOĻI LĪDZ TITULAM. Latvijas komanda pirmajā kārtā ar 46:12 sagrāva Ungārijas izlasi, pusfinālā ar 28:19 pārspēja Šveices vienību, bet finālā ar 24:18 pieveica Spānijas izlasi.
MEISTARĪBA UN VEIKSME. Latvijas komandas panākuma pamatā bija pamatpiecnieka saliedētā darbība un komandas līdera Rūdolfa Jurciņa meistarība soda laukumā. Bet palīdzēja arī veiksme izlozē, kas latviešus atbrīvoja no papildus cīņas par iekļūšanu pusfinālā. Piedevām kā patīkams pārsteigums tika uztverta Spānijas izlases uzvara pusfinālā pār Čehoslovākijas komandu (21:17), jo atlētiskie racionāli spēlējošie čehoslovāki tika uzskatīti par bīstamākiem pretiniekiem, nekā ātrie un pārlieku emocionālie spāņi.
PIRMIE ČEMPIONI. Visās trijās spēlēs piedalījās uzbrucēji Rūdolfs Jurciņš (guva 44 punktus, tai skaitā 11 – finālspēlē), Aleksejs Anufrijevs (24) un Jānis Lidmanis (15), kā arī aizsargi Eduards Andersons (4) un Mārtiņš Grundmanis (6). Kā rezervisti spēlēs iesaistījās Džems Raudziņš (4), Herberts Gubiņš (1) un Visvaldis Melderis. Delegācijā bija, taču spēlēs nepiedalījās Edgars Rūja un Andrejs Krisons. Komandu vadīja (tolaik teica – sastādīja) Valdemārs Baumanis un treneris Rihards Dekšenieks.
SKARBAIS LIKTENIS. Mārtiņš Grundmanis, Aleksejs Anufrijevs, Visvaldis Melderis un Andrejs Krisons gāja bojā Otrajā pasaules karā, Edgars Rūja jau 1941. gadā un Rūdolfs Jurciņš drīz pēc kara pazuda čekas labirintos, Jānis Lidmanis, Džems Raudziņš, Herberts Gubiņš, Valdemārs Baumanis un Rihards Dekšenieks mūža otro pusi pavadīja trimdā. Tikai Eduards Andersons pēc izsūtījuma uz Sibīriju atgriezās Latvijā. Padomju laikā šo vīru vārdi tika dzēsti no publiskās atmiņas, taču darbi vairs nebija izdzēšami.
